Katram savi motīvi un argumentācija. Ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam, šajā postenī esot, liekas pats par sevi saprotami paskaidrot, ka okupācijas armijas godināšanai padomju gados uzcelto pieminekli neesot paredzēts nojaukt.
No Latvijas ārējo interešu sardzē stāvoša ministrijas vadītāja neko citu arī nenāktos sagaidīt, jo kurš gan iebildīs pret nepieciešamību uzturēt - vismaz ārēji, kaut paši tam neticam, - normālas attiecības ar Maskavu.
Arī pret otru Rinkēviča norādi, ka Latvija nevēlas radīt spriedzi sabiedrībā, pēc būtības grūti būtu iebilst. Ministra motivācija caur un cauri skaidra, taču vai pietiekama, ja vien nereducējam jautājumu par pieminekļa eksistenci vienīgi uz to, kas varētu notikt tā likvidēšanas gadījumā.
Jautājums jau sen par padomju okupācijas varas simbolu kļuvušo pieminekli tomēr ir ievērojami apjomīgāks, un to vispirms nāktos apzināties tieši izpildvarai ar visiem valdībā esošajiem ministriem.
Vispirms tāpēc, ka šie cilvēki ir valsts augstākās izpildvaras pārstāvji un kā tādiem viņiem pret šādu it kā tīri vēsturisku jautājumu nāktos izturēties ar lielāku atbildības sajūtu.
No valdības visai Latvijas sabiedrībai jāsaņem skaidra norāde, kas neatstātu vietu šaubām, ka Latvijas Ministru kabinets uzskata Uzvaras monumentu par pieminekli valsts neatkarību iznīcinājušas valsts spēkiem. Tam jābūt skaidri deklarētam, turklāt pat neraugoties uz faktu, ka pats nesenās okupācijas simbols netiek aiztikts.
Tā nākas rīkoties arī tāpēc, ka nākotnē gaidāma vēl aktīvāka darbība no Krievijas un pašmāju Latvijas neatkarības pretinieku puses, kas gana centīgi mēģina izplatīt savu versiju par to, ka nekādas padomju okupācijas nav bijis.
Var piekrist viedoklim, kas aicina necīnīties ar pieminekļiem. To patiesi nevajag darīt, taču noziedzīgai varai un spēkiem par godu celtus pieminekļus labāk būtu nojaukt.
Taču tam nepieciešama ne tikai politiskā griba, bet arī īpaša motivācija, kas Latvijā rodama ik uz soļa.
Viena no tādām vietām ir bijusī Dārtiņas muiža kādreizējā Gulbenes rajonā. Vietā, kur dzimis operdziedātājs Mariss Vētra, saimniekojis Atbrīvošanās cīņu dalībnieks Alfrēds Puriņš, kas kopā ar sievu Zelmu Bērziņu palīdzējis nacionālajiem partizāniem. Padomju vara saimnieku notiesājusi un nosūtījusi uz lēģeri, bet sieva, neizturējusi čekistu pratināšanas, padarījusi sev galu.
Tagad no pievilcīgās Dārtiņas muižas palikuši vienīgi lieli laukakmeņi, kas likti ēkas pamatos. Neliela traģiska lappuse, kas aicina neaizmirst tos, kam jēdziens «brīva Latvija» pēckara gados nebija tukša skaņa un netrūka arī dūšas pretoties padomju okupācijas varai.
No mums savukārt tiek prasīts tikai vienīgi atrast savu motivāciju, ja nezinām kādu citu vietu, tad vismaz Dārtiņas muižiņu pieminot.