Stendera šefs teic, ka pamatskolā un vidusskolā tik tiešām lielākā problēma bijusi tā, ka itin nemaz nav gribējies mācīties, tāpēc savu brīvo laiku viņš pārsvarā pavadījis uz ielas. Spēlējis bumbu. Kā jau puikam pienākas - futbolu un volejbolu. Nav smādējis arī citas komandu sporta spēles. Gājis arī peldēt. Viņš spriež, ka, iespējams, tieši sports viņa dzīvē nospēlējis svarīgu lomu. Kā zināms, tas attīsta raksturu un citas labas īpašības.
Tā kā uzņēmēju bērnībā interesēja viss, tikai ne tas, kas saistīts ar mācībām, jautāju, vai, viņaprāt, teicamniekiem un nesekmīgajiem ir vienādas izredzes uz veiksmīgu dzīvi? J. Bērziņš izlabo manis sacīto - neesot bijis nesekmīgs, bet arī ne teicamnieks. «Trijnieks toreiz bija normāla atzīme. Jāteic, ka mans dzīves piemērs rāda, ka kopsakarību starp atzīmēm skolā un vēlāko dzīvi nav... Jāatzīst gan, ka es joprojām neesmu prātīgs. Man vienkārši paveicies, ka manā biznesa komandā ir prātīgi cilvēki,» viņš smej pats par sevi. «Skaidrs, ka dzīvē ir jāmācās, tad ir daudz vieglāk. Ir svarīgi bērnos radīt interesi par skolu. Man ir divi puikas. Prieks, ka viņi ir daudz savādāki, ne tādi, kāds biju es. Mācības abiem padodas vieglāk.»