Latvijas «labākajās» tradīcijās sabiedrības aktīvā daļa, šķiet, gatava sastrīdēties par to, kā vajag un kā nevajag reaģēt uz notikumiem Ukrainā. Vieniem liekas, ka pašmāju politiķi ir bijuši pārāk piesardzīgi, citiem, tieši otrādi, - ka pārāk histēriski. (Saskaņas centra pārstāvju izteikumi ir cits, atsevišķi aplūkojams «stāsts».) Kādam liekas, ka emociju uzvirmojumi sociālajos tīklos ir lieki, ņemot vērā, cik maz tie ietekmē vai palīdz, vēl kādam šķiet, ka, ja Ukrainas notikumi netiktu uztverti par Latvijas pašas problēmu fonu, reakcija būtu klusāka utt.
Lai kā arī būtu, tiem, kurus neapmierina reakcijas toņkārta, saturs utt., gribētu kā attaisnojošu faktoru minēt notiekošā nepieredzēto (mums) raksturu. Mēs Latvijā esam vai nu diemžēl paši saskārušies, vai vismaz kā informācijas patērētāji pazīstam situācijas, ko izraisa dabas katastrofas un tas, ko sauc par nelaimes gadījumiem. Mums nav pieredzes situācijām, kad notiek tas, kas notiek Ukrainā. Objektīvi citi starptautiski konflikti mums šķituši «tas mūs neskar» kategorijā, attiecīgi gan mūsu politiskā elite, gan sabiedrība kopumā šobrīd meklē formu un saturu savam sakāmajam par Ukrainu. Tātad, ja neskaita atsevišķus politiķu mēģinājumus «pozicionēties» uz Ukrainas notikumu fona, būsim savstarpēji iecietīgi. Nesacentīsimies, nedz kurš lielāks Ukrainas atbalstītājs, nedz kurš zinošāks lielvalstu spēlēs.
Ukrainas notikumi un mūsu reakcija uzrādīja zināšanu trūkumu divos aspektos. Pirmkārt, par Krievijā notiekošo. Protams, ir cilvēki, kuri teiks, ka no Putina neko citu sagaidīt nevarēja, tādēļ viņi nemaz neesot pārsteigti. Tomēr vairums, to skaitā tie, kuri pret Krieviju izturas piesardzīgi vai negatīvi, ir pārsteigti, ka Kremlis spēlē uz tik augstām likmēm. Otrkārt, par cittautiešiem Latvijā - ko viņi domā utt. Un rezultātā ir tāda minēšana starp diviem poliem: vai nu, ka «normālie krievi» (ir gan apzīmējums...) Putinu neatbalsta, vai, tieši otrādi, ka mums jārēķinās ar saspīlējumu pašu mājās, jo ir «piektā kolonna». Mēģinājumi uztaustīt atbildi, vadoties pēc pieredzes darba kolektīvā vai pagalmā, te īsti neder. Citiem vārdiem sakot, notikumiem Ukrainā vajadzētu palīdzēt koriģēt (papildināt) tēmu loku medijiem un paplašināt sabiedrības kopumā interešu prioritātes.
Visbeidzot, lai cik riskanta ir paralēļu vilkšana, Ukraina mums atgādina, ka nevajag savu valstiskumu iedomāties par kaut ko pašsaprotamu - jo ir taču XXI gadsimts, «mēs esam Eiropā», mums ir ES un dalībvalsts statuss (ģeopolitiski Ukraina varbūt Rietumiem ir nozīmīgāka par Latviju) utt. Šim it kā vispārīgajam secinājumam ir ļoti konkrētas sekas - ja runājam par to, cik aktīvi piedalāmies vēlēšanās vai citādi mēģinām kaut ko ietekmēt savā valstī.