Tradicionālajā žanrā «valdības pirmās simt dienas» Straujumas kabineta gadījumā starptautiskais fons viesis būtiskas korekcijas. Proti, ir diezgan grūti kritizēt šo valdību par piesardzīgumu, kas citos apstākļos būtu droši saucama par neizlēmīgumu, - ja tu nezini, kas notiks, tai skaitā ekonomikā, tuvākā pusgada laikā, ir saprotams, ka tu neatvēzējies darbiem, kas prasa finansējumu (kura var nebūt) vai nozīmē sociālo spriedzi (tās tikai vēl pietrūka...) utt. Neliekas, ka premjere būtu tik ciniska, lai apzināti izmantotu šo situāciju, tomēr nenoliedzami neskaidrība par nākotni veido viņai zināmu attaisnojumu.
Tiesa, Straujumai jārēķinās, ka grūtākais var būt vēl priekšā. Tēlaini izsakoties, vairākums cilvēku kā pareizu novērtēs rīcību, ja jūs pa plānu ledu kustaties maziem solīšiem, jautājums ir, ko jūs darāt, ja ledus tomēr ielūst. Aicinājumi saglabāt savaldību ir lietderīgi arī pēc ledus ielūšanas, tomēr ar to nepietiek.
Turklāt nevarētu teikt, ka pašas partija Straujumai ir jūtams palīgs patiešām sarežģītajā situācijā. Finanšu ministrs gan lojāli pilda savu tradicionālo lomu būt «sliktajam policistam» un šādi premjerei palīdz, savukārt izglītības un veselības ministru pienesums ir, maigi izsakoties, apšaubāms. Kaut kāda mocīšanās ar pieteiktām, nozares (to vēl varētu saprast) un pašas kolēģu koalīcijā nepieņemtām reformām Circenes gadījumā, savukārt Druviete, šķiet, joprojām par savu galveno plusu uzskata to, ka viņa nav Ķīlis, tas ir vareni, tomēr nepietiekami. Tikmēr partijas spice koncentrējusies uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, savukārt no dzimtenē palikt gatavajiem lielajiem kombinatoriem premjere, iespējams, pati vēlas distancēties.
Šī Straujumas patstāvība līdz šim bijis pluss viņai pašai - zināma distancēšanās no valdošās partijas ļāvusi būt «savējai» arī ārpus Vienotības atbalstītāju loka. Tomēr vienā brīdī tas premjerei var sākt traucēt, piemēram, tad, kad Vienotībai būs jāizšķiras par savu valdības vadītāja kandidatūras piedāvājumu Saeimas vēlēšanās. Var gadīties, ka ar tēzi «jauna situācija rada jauna līdera nepieciešamību» viņai parādās konkurenti, piemēram, partijas vadītāja - pašreizējās Saeimas spīkere.
Mēģinot novērtēt, kura no koalīcijas partijām apskatāmajā periodā bijusi lielākā veiksminiece, liekas, ka tāda ir ZZS. Tas, ka bijušais zemkopības ministrs, atgriežoties šajā amatā, jutīsies kā zivs ūdenī, bija prognozējams, toties der atcerēties ironiskās piezīmes par Vējoni, viņam iesēžoties aizsardzības ministra krēslā. Neapjuka cilvēks, turklāt pamanījās vismaz radīt iespaidu, ka «zaļie zemnieki» nav gluži tik atkarīgi no Lemberga, kā tas nostiprinājies mūsu politiskajā folklorā. Tiesa, ZZS kanti var rīvēt virknes reģionālo partiju piesliešanās Vienotībai, kas vismaz politiskā PR līmenī mazina ZZS iespēju sevi ierasti izdevīgi pozicionēt kā pretsvaru «Rīgas partijām».
Dīvainā situācijā atrodas Nacionālā apvienība (NA). No vienas puses, nacionāļi it kā pozicionējušies kā iekšējie dumpinieki koalīcijā (strīds par uzturēšanās atļaujām, Cilinska demisija utt.), no otras puses, apvienības ministri ir klusi un nemanāmi, kas veido partijas tēlu izplūdušu un pretrunīgu.