Tagad viņa startē PLL sarakstā Rīgā ar augsto 4. numuru, un Rīgas Kongresu namā tiek remontētas telpas, tur atradīsies viņas Teātra Observatorija. «Bet tas nav saistīts ar to, ka viņa ir PLL sarakstā,» bilst A. Šlesers.
G. Poļiščukas iesaistīšanos politikā Latvijas teātru vadītāji vērtē dažādi: gan kā izmisuma soli, gan kā vienīgo veidu, kā izdzīvot un saglabāt savu teātri, gan vēl skarbāk - par «prostitūciju». Šis gājiens raisa diskusiju - vai teātri nevar pastāvēt bez politiskas aizmugures, vai arī šis ir izņēmuma gadījums. Par tēmas jutīgumu liecina tas, ka bijusī kultūras ministre Helēna Demakova (PLL) nevis atbildēja uz Dienas jautājumiem, bet gan uzdeva publicēt PLL mājas lapā apcerējumu par politiķu un mākslinieku draudzību.
Kā tika pie telpām
G. Poļiščukas motīvus iesaistīties politikā Dienai neizdevās noskaidrot - interviju viņa pēkšņi atteica. A. Šlesers stāsta: pēdējā laikā Kongresu nama Lielajā zālē notika dažādi pasākumi, bet Jaunā zāle netika atbilstoši noslogota. Par telpu izmantošanu ticis sludināts konkurss, un vienīgais, kas pieteicās pēdējā konkursa dienā, bija Teātra observatorija. A. Šlesers minēja, ka telpu īri teātrim nevajadzēs maksāt. Diena noskaidroja, ka par šīm telpām neilgi pirms konkursa bija interesējušies arī citi teātri, taču konkursa izsludināšanu tie neesot pamanījuši.
«Bet, ja jūs prasāt, vai es priecāšos, ka Poļiščukas kundze ar teātri varēs tur atrasties, es uzskatu, ka tas ir kauns, ka valsts ir šādi rīkojusies. Jo visi zina, ka viņas teātris ir ļoti apmeklēts, ļoti pieprasīts un ļoti bieži tās izrādes bija labākas nekā lielajos teātros,» skaidro A. Šlesers. Viņš pats gan neesot izrādes redzējis, taču viņa sieva esot šī teātra fane.
Pieteicās patrons
M. Čehova Rīgas Krievu teātris pēc vērienīgas rekonstrukcijas tiks atklāts tieši vēlēšanu dienā - 2. oktobrī. Tam gan nav sakara ar vēlēšanām, jo šajā datumā - teātra dzimšanas dienā - sezonu atklāj katru gadu, norāda teātra direktors Eduards Cehovals. Par to, ka visā rekonstrukcijas gaitā LPP/LC un Saskaņas centra pārstāvji - domes amatpersonas cildinājušas savus labos darbus, E. Cehovals nerunā, norādot, ka tā ir pašas domes darīšana, jo ēka pieder pašvaldībai. Viņš norāda - teātris ir apolitisks. «Ja kaut kur politiku arī pievelk, tā nav mūsu darīšana - 15. jūlijā teātris bija jānodod, un 15. jūlijā to arī nodeva. Cepuri nost!» E. Cehovals uzsver Rīgas domes amatpersonas Andra Amerika (LPP/LC) aktīvo darbību teātra rekonstrukcijas projekta virzīšanā kopš 2001. gada, bet atzīst par kļūdu to, ka pērn pie teātra parādījās plakāts, ka A. Ameriks ir teātra patrons.
Nebija lojāls
Teātri nav nekāds izņēmums. Tāpat kā citās nozarēs mūsu valstī, arī šai sfērā «pietuvinātajiem un draugiem» ir izņēmuma statuss, norāda Alvis Hermanis, Jaunā Rīgas teātra (JRT) mākslinieciskais vadītājs. JRT ir vienīgais valsts teātris, kurš joprojām nav izpelnījies remontu. A. Hermanis iezīmē kopainu: «Nacionālo teātri remontēja, tāpēc ka viņi pirms tam kolektīvi piedalījās Bojāra partijas priekšvēlēšanas koncertos, Dailes teātris vienmēr ir bijis «ieziepēts» un Tautas partija to novērtēja, par Krievu drāmu tāpat viss skaidrs.» A. Hermanis atceras epizodi arī no paša pieredzes - kādas partijas pārstāve viņam privātā sarunā ieteikusi vākties prom no šīs valsts un draudējusi JRT «nogriezt skābekli,» jo JRT neesot bijis politiski lojāls tābrīža varai.
Par G. Poļiščukas teātra piemēru A. Hermanis vien atzīst - prostitūcija mūsu valstī nav aizliegta un «politiskā maucība» tiek pat ļoti apsveikta: «Uz šī piemēra mēs brīnišķīgi redzam, kāda muļķe ir Anna Eižvertiņa, kura jau neskaitāmus gadus, gluži kā Māte Terēze, pašā Rīgas narkomānu epicentrā Maskačkā pašaizliedzīgi vada savu jauniešu teātri Skatuve un joprojām nav sapratusi, kas bija jādara, lai Latvijas politiķi novērtētu viņas pūliņus.»
Par savu piedalīšanos Meierovica biedrības dibināšanā viņš atbild: atšķirībā no JRT, kurš vienmēr ir bijis apolitisks un neitrāls, tā darbiniekiem kā privātpersonām un pilsoņiem esot dažādi politiskie uzskati un simpātijas, tāpat arī esot viņam pašam. «Un Meierovica biedrība ir pilsoņu iniciatīva, nevis politiska organizācija, toties tai ir ļoti politiski mērķi - pārtraukt šo 20 gadus esošo «kapitālismu ar padomju metodēm», kad valsti vada beztalantīgi biznesmeņi, kuri uzņēmēju darbību pieprot tikai shēmojot,» viņš saka.
Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins vēlēšanās startē no partijas Par prezidentālu republiku. Savu izvēli viņš izdarījis kā pilsonis, un tā neesot aizmugures meklēšana teātrim: «Es reāli skatos - šai partijai aizmugurē nav naudas maisu. Lielu cerību pārkāpt 5 % barjeru nav, bet man arī nav mērķa obligāti sēdēt Saeimā.» Valmieras Drāmas teātra direktore Evita Sniedze savukārt pērn tika ievēlēta Valmieras domē no TP saraksta, bet ir bezpartejiska. Viņa saka - uzrunāja Valmieras TP pārstāvji, «tie ir konkrēti cilvēki, ar kuriem lielāko daļu man nav kauns atrasties vienā sarakstā, un pašvaldību vēlēšanās bija iespējams piedalīties, neesot nevienā partijā, kas man joprojām ir svarīgi». Viņa kandidējusi, lai Valmierā būtu lielāka kultūrtelpas klātbūtne, sakārtotāka un kvalitatīvāka izglītības un sociālās vides sfēra.
Kultūras ministrs Ints Dālderis (JL) uzskata, ka G. Poļiščukas teātra gadījums ir vienīgais, kad ir redzama teātra politizēšanās. «Visā visumā mums tā vide ir diezgan laba un veselīga,» viņš uzskata. Teātra kritiķis Normunds Naumanis norāda: nevajadzētu jaukt jēdzienus - politiski aktīvs cilvēks un partejisks roklaiža. «Latvijas problēma ir tā, ka pārmantots turpinās ļaunākais padomju laiku recidīvs - joprojām ar politisku aktivitāti tiek jaukta piederība vai tuvināšanās kādai partijai, valdošam politiskam spēkam, no kura iespējams «izsist» vai izdiņģēt kādu taustāmu labumu,» viņš saka.
Spiedienu neizjūtot
«Latvijā Opera var pastāvēt bez sadarbības ar konkrētu politisko spēku! Visu izšķir profesionalitāte, kā arī skaidra nākotnes vīzija un labi motivēts spēcīgas komandas darbs, kas balstīts uz kopēju misijas izpratni!» Dienai norāda Andrejs Žagars, Nacionālās operas direktors. 15 gadu laikā, kopš viņš vadot operu, bijuši daudzi kultūras ministri no dažādiem politiskiem spēkiem, taču viņš nekad neesot jutis politisku spiedienu no viņu puses. Tiesa, pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām A. Žagars gan piedalījās tā sauktajā pozitīvisma kampaņā, kurā teica labus vārdus par H. Demakovu. «Viņas darbības laikā visās kultūras jomās notika vērienīgi un ļoti jaudīgi projekti, kas iecerēti un realizēti, stratēģiski domājot ilgtermiņā,» paskaidro A. Žagars.
Arī Nacionālā teātra (NT) direktors Ojārs Rubenis šogad esot aicināts iesaistīties politiskā kampaņā, taču atteicis. «Es arī nekad neesmu bijis neviena politiskā spēka ne biedrs, ne pārstāvis. Tur arī ir otrs princips - tu nekad nevari zināt, uz kuru spēku liec,» viņš paskaidro. Viņam arī nebūt neesot tuvas «vadonisma» idejas, kas saistās ar NT izrādi Vadonis. Pēc izrādes diskusiju par prezidentālu valsti gan medijos izvērsa kustības PLL vadītājs Andrejs Ēķis.