Es īsti nepiekrītu tēzei, ka visi žēlojas. Man arī būtu tāds priekšstats, ja es tikai te sēdētu Brīvības 55 (Ekonomikas ministrijas ēka - M. Z.), jo, jā, tie, kuri nāk šurp, lielākoties sūdzas. Savukārt, ja braukā apkārt pa Latviju, tad liela daļa no uzņēmējiem ne tik daudz žēlojas, cik saka: klau, ļaujiet mums strādāt! Tā ir tā uzņēmēju daļa, kas ir mazāk atkarīga no tā vai cita valsts pārvaldes lēmuma, kas meklē jaunus tirgus. Jā, viņi ir bēdīgi, ka ir grūtāk tikt pie kredītiem, bet viņi strādā, lai tas tā nebūtu. Un, pateicoties šiem cilvēkiem, kuri ir kļuvuši gudrāki, kuri saprot atvērto robežu priekšrocības, kuri neorientējas tikai uz Latvijas nelielo tirgu, lielā mērā tā ekonomika turpina funkcionēt.
Tomēr nav noliedzams, ka Latvijā veidojas, tēlaini izsakoties, divu ātrumu sabiedrība. Viena, nelielākā daļa, tiešām atkopjas no krīzes, diemžēl lielākā daļa netiek no tā purva ārā.
Tam es varētu piekrist. Ir uzņēmumi, kuri attīstās, un ir tādi biznesmeņi (?), kuri turpina rīkot viesības uz savām jahtām un žēloties, gaidīt atgriežamies 2008. gadu, kad atkal varēs cits citam pārdot nekustamos īpašumus.
Es nerunāju par spekulantiem biznesā, bet sabiedrību. Rīga žēlojas, ka pieaug sociālās palīdzības saņēmēju skaits, cilvēki grimst apātijā.
Saprotu, es tikai gribēju norādīt, ka arī tā ir ļoti nopietna problēma, ka uzņēmēju vidē netrūkst tādu, kas nav sapratuši, ka 2008. gada vairs nebūs. Ja runājam par sabiedrību, tad, jā, tā ir strukturāla problēma. Latvijai sociālais budžets procentuāli pret kopproduktu ir viens no lielākajiem Eiropā. Un valsts, ja tā gribēs attīstīties, ieguldīt infrastruktūrā, ilgi nevarēs tā pavilkt. Politiķiem būs jāpieņem smagi lēmumi.
Konkrētāk varētu?
Es teiktu tā: tā sadaļa, kas ir vecuma pensijas, būtu atstājama bez lielām pārmaiņām, jo vairākums pensionāru tiešām dzīvo smagi. Savukārt tie 350-400 miljoni latu, kuri attiecas uz dažādiem pabalstiem, - tas nav salāgojams ar ekonomisko situāciju. Es neesmu sociālā budžeta eksperts, apzinos arī, ka šajā pabalstu/atlaižu sadaļā daudz kas saistīts ar tiesisko paļāvību, to tā nevar uzreiz atcelt, tomēr būtiskas reformas ir nepieciešamas.
Tātad, ja gribam šo otrā ātruma daļu izraut no apātijas, tad bez politiska impulsa, pat ja tas būs ļoti sāpīgs, neiztikt?
Nepateikšu neko jaunu: šādus lēmumus var pieņemt, ja sakrīt motivācija un rīcībspēja vismaz divās no trim grupām - politiķi, viedokļu līderi, pārējā sabiedrība.
Un pagaidām tas nenotiek.
Jā, jo politiķi ir ļoti vāji, peldēšana pa straumi ir nepārprotama.
Ja runājam par jūsu darbu - nav tādas norauta stopkrāna sajūtas? Ko tik Kampars nesāka: diskusija par augstāko izglītību, enerģētika, rūpniecības veicināšana utt. Un?
Kaut kādā ziņā ir, bet to kompensē apziņa, ka ap Kamparu ekonomiskā politika vien negriežas. Tā jau nebūs, ka pēctecis šajā postenī neko neturpinās no iesāktā.
Formulēšu citādi: vai jums ir sajūta, ka iesāktās lietas ir novestas līdz tai pakāpei, ka tās notiks neatkarīgi no tā, kurš sēdēs ministra krēslā?
Nav.
Tad dalām pa tēmām. Par ko ir vislielākās bažas?
Laikam vismazāk mēs esam pavirzījušies tēmā: reindustrializācija. Atgādināšu, ka runa bija par īpašas finanšu institūcijas radīšanu, kurā varētu novirzīt privatizācijas procesā iegūtos līdzekļus, un tā kreditētu rūpniecības projektus. Nu, ņemot vērā, ka šī projekta virzīšanā bijuši apmēram četri mēģinājumi, ka ap to ir daudz ieinteresēto spēlētāju, esmu diezgan skeptisks, ka to izdosies saprotamā termiņā virzīt uz priekšu. Būs kaut kādi aizmetņi, ja ņem vērā tos 140 miljonus latu, kurus savulaik Eiropas Investīciju banka piešķīra Latvijas Hipotēku un zemes bankai un kuri tiek novirzīti uz Garantiju aģentūru. Tomēr tā nebūs attīstības banka manā izpratnē.
Otra ļoti svarīga lieta ir enerģētikas tēma, kur mūsu rīcībā faktiski ir tikai pusgads. Oktobrī bija plānotas vizītes Persijas līča valstīs, lai jau konkrētāk pārrunātu ar sašķidrinātās gāzes termināli saistītos jautājumus. Skaidrs, ka jaunais ministrs nevarēs strauji ielēkt šajos jautājumos, jo tur svarīgi ir personīgie kontakti, kas veidojušies ilgākā periodā. Mums līdz gada beigām ir jāformulē Latvijas pozīcija par ieguldījumiem Visaginas atomelektrostacijā. Tie visi ir ļoti smagi jautājumi ar niknām diskusijām.
Mazākas bažas ir par dažādajām atbalsta programmām, jo ierēdniecības, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras līmenī tā pēctecība tomēr ir.
Vai ir iespējama ekonomiskās politikas maiņa?
Tā īsti neticu. Papīrus jau var sarakstīt visādus, bet mēģināt iedēstīt nefunkcionējošu ekonomikas modeli nevarēs. Cita lieta, ka nav jau nemaz nekas jādara pret. Ļoti nopietnas sekas var būt vienkārši apzinātai nekā nedarīšanai. Teiksim, neko nedarām jautājumā par gāzes cauruļvadu sistēmu, termināli, pienāk 2017. gads, un Latvijai nekas cits neatliek, kā turpināt dzīvot līdzšinējā atkarībā no viena piegādātāja.