Runājot par Latgali, mēdz aizmirst arī tās vēstures īpatnības. Minēsim kaut vai tā saucamo drukas aizliegumu, kad, sākot ar 1865.gadu (ukazs izdots 1964.gadā), Krievijas patvaldība aizliedza latgaliešiem lietot latīņu burtus grāmatu iespiešanā. Aizliegums darbojās 40 gadu, un tauta, nepieņemot kirilicu, būtu palikusi bez gara gaismas, ja vien Nautrēnu pagasta Korklinīku sādžas zemnieks Andrivs Jūrdžs ar apskaužamu fanātismu nebūtu uzņēmies skalu gaismā ar roku pārrakstīt latviski izdotās grāmatas - kopumā 25 sējumus. Par to rakstu tāpēc, ka Jūrdžu dzimtas fanātisms atspoguļojās turpmākajās paaudzēs padomju okupācijas gados gan tautai par labu, gan arī gluži pretēji.
Pēc otrreizējās padomju okupācijas latviešu tauta visā Latvijā un arī Latgalē dzīvoja ar atlikušo brīvās Latvijas kultūras mantojumu: lasīja brīvvalsts laika žurnālus, dziedāja tā laika dziesmas un bērni lasīt mācījās no Ulmaņa laiku ābecēm. Tad nāca 1949.gada deportācijas, kas iznīcināja un izkaisīja Latgales inteliģenci un līdz ar to izputināja arī kultūras vērtības. Zināma atgūšanās no pārdzīvotā šoka sākās tikai pēc Staļina nāves pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigās, kad no Sibīrijas nāves nometnēm atgriezās notiesātie un izsūtītie un iekārtojās uz dzīvi dzimtenē. Tā bijušais ieslodzītais Andriva Jūrdža mazdēls Jānis Cibuļskis no Nautrēnu pagasta Degteriem, atgriezies mājās, kuru vairs nebija, devās uz Rīgu un, iekārtojies darbā, sāka būvēt māju Rīgas nomalē. Viņa kaimiņš nautrēnietis Antons Veļikans un kārsavietis Bērtulis Buļs, kuri daudzus gadus bija kopā lauzuši rūdu Džezkazganas raktuvēs, atgriezušies Latvijā, devās novadniekam palīgā. Nejauši šajā kompānijā parādījās arī padomju represijām izsprukušais nautrēnietis Jānis Pujāts, kurš tajā laikā jau bija pabeidzis Latvijas Universitātes divas fakultātes un ieguvis gan jurista, gan mākslas zinātnieka diplomu. Acīmredzot tā bija Pujāta ideja, ka viņš Ļeņina monumentālās propagandas plānu, ar kuru tika slavināti padomju laika darboņi, pārvērta savā Latgales ievērojamu kultūras darbinieku slavināšanas plānā. Laikam ejot, šī četrotne sadalīja darbības jomas, iekārtoja Jāņa Cibuļska mājas dārzā akmens kalšanas darbnīcu, un ar to darbs pie plāna īstenošanas varēja sākties.
Grūti pateikt, kas šos četrus vīrus stimulēja uzņemties darbu, kas nenesa peļņu, nesagādāja tūlītēju slavu, gluži otrādi - par to varēja saņemt kārtējās represijas. Un tomēr viņi strādāja, lai celtu tautas pašapziņu un netieši mazinātu padomju propagandas ietekmi. Vai viņu stimuls bija neremdināms naids pret pastāvošo iekārtu vai neizmērojamas ilgas pēc zaudētās brīvās Latvijas? Ieskatīsimies viņu dzīves gājumos.
Latgales folkloras un leksikas krājējs Jānis Cibuļskis dzimis 1911.gadā Nautrēnu pagasta Degteros, beidzis Aglonas katoļu ģimnāziju, pēc tam Skolotāju institūtu un strādājis par skolotāju. Kopā ar Vladislavu Loci nodibinājuši Latgaļu izdevniecību. 1949.gadā arestēts un notiesāts uz 25 gadiem katorgas darbos. 1955.gadā atbrīvots, apmeties Rīgā, uzcēlis māju un sadarbībā ar Bērtuli Buļu un Antonu Veļikanu iekārtojis akmens kalšanas darbnīcu. Viņa māja kļuva par pastāvīgu pulcēšanās vietu visiem Latvijas okupācijas laika kultūras, mākslas darbiniekiem, rakstniekiem un literatūrzinātniekiem.
Antons Veļikans dzimis 1921.gadā Nautrēnu pagasta Degteros. Turpat blakus Cibuļskim. Brīvvalsts laikā bijis aktīvs nacionālās kustības dalībnieks, vācu okupācijas laikā strādājis palīgpolicijas C grupā. 1949.gadā arestēts un notiesāts uz 25 gadiem spaidu darbos Džezkazganas raktuvēs. 1956.gadā atbrīvots, ieradies Rīgā un iekārtojies darbā celtniecībā par santehniķi, līdztekus brīvajā laikā izglītojies akmens tēlniecībā vairākās studijās. Kopš 1969.gada kopā ar tēlnieku Bērtuli Buļu veidojuši virkni akmens pieminekļu ievērojamākajiem Latgales kultūras darbiniekiem, garīdzniekiem un politiķiem.
Bērtulis Buļs dzimis 1923.gadā Kārsavas pagastā. No 1942.līdz 1945.gadam B.Buļs dienējis vācu leģionā, 1949.gadā apcietināts un notiesāts uz 25 gadiem spaidu darbos Džezkazganas šahtās. Buļa aizraušanās ar tēlniecību bijusi tik neatvairāma, ka pat trūcīgās pārtikas apstākļos no maizes drupačām veidojis mazas skulptūriņas un rādījis tās savam ieslodzījuma biedram Antonam Veļikanam. 1956.gadā atbrīvots un sācis strādāt kādā rūpnīcā Rīgā. 1969.gadā kopā ar A.Veļikanu J.Pujāta vadībā sākuši kalt pieminekļus Latgales kultūras darbiniekiem.
Jānis Pujāts dzimis Rēzeknes apriņķa Nautrēnu pagasta Pujatos 1925.gadā. Māte skolotāja, tēvs pazudis čekas moku kambaros. Mākslas zinātnieks. Līdz nacionālkomunistu krišanai nežēlastībā bijis pasniedzējs Latvijas Universitātē un Mākslas akadēmijā. Pujāts, būdams tā laika kultūras ministra Voldemāra Kalpiņa labs paziņa un domubiedrs, piedalījies vērienīgo Latgales kultūras nedēļas pasākumu organizēšanā, veidojis Latgales Mākslas izstādi Rīgā 1958.gadā un rosinājis nodibināt Rēzeknē mākslas skolu, novadpētniecības muzeju un Raiņa muzeju Jasmuižā. Pēc Latvijas nacionālkomunistu padzīšanas no amatiem J.Pujātam nācās šķirties no darba augstskolās un tika aizliegts publicēties, kā arī uzstādies publiskos masu pasākumos. Šis aizliegums netika atcelts veselus trīsdesmit gadus un faktiski darbojās līdz pat mākslas zinātnieka nāvei 1988.gadā. J.Pujāts visu mūžu balstījis un attīstījis Latgales keramiku. Darbīgajai četrotnei Pildas ielā Rīgā ideju netrūka, enerģijas - arī. Darba smagāko daļu - tēla veidošanu un kalšanu akmenī - veica Džezkazganas raktuvēs rūdītie A.Veļikans un B.Buļs. J.Pujāts izvēlējās tēmas un mākslinieciski koriģēja to realizāciju, kā arī organizēja pieminekļu novietošanu kapos. Tā bija vienīgā vieta, kur padomju okupācijas vara atturējās iejaukties ar saviem norādījumiem. Tādēļ, lai izvairītos no VDK kontroles, J.Pujāts nodrošinājās ar popularizējamās personas radinieku klātbūtni. Tika stāstīts, ka radinieki pasūtījuši šo pieminekli par saviem līdzekļiem, lai gan patiesībā naudu gādāja Jānis Cibuļskis un tā nāca no patriotiski noskaņotiem katoļu priesteriem, bet dažreiz arī no emigrācijas latviešiem.
Pirmais piemiņas akmens tika uzstādīts katoļu priesterim un politiķim Francim Trasunam Rēzeknes miera kapos. J.Pujāts paziņu lokā nebeidza lielīties, ka viņam izdevies piemiņas plāksnē iekalt epitetu «tautas vadonis». Nākamais, ko četrotne izloloja, bija piemineklis ar nosaukumu Prometejs, kas veltīts izcilajam Korklinīku grāmatu pārrakstītājam Andrivam Jūrdžam. Uz pieminekļa atklāšanu Nautrēnu pagasta Desetnieku kapsētā pulcējās vairāki simti nautrēniešu, un gandrīz visi pēc svinīgā pasākuma pārcēlās pie bagāti klātiem galdiem Nautrēnu vidusskolas aktu zālē, kur turpinājās svinīgas un pacilājošas runas par Latgales izcilākajiem tautas dēliem. Nepatīkamu incidentu sagādāja Andriva Jūrdža mazmazdēls komunistu līdzskrējējs Andrejs Jūrdžs, kurš pieprasīja, lai no zāles izraida radinieku Andriva Jūrdža mazdēlu Jāni Cibuļski kā tautas ienaidnieku. Organizatoriskās grūtības, kas radās pirmo pieminekļu uzstādīšanas gaitā, pamazām kļuva retākas, jo J.Pujāts, būdams arī jurists un veikls demagogs, turpmāk atklāt pasākumus aicināja partijas un valdības vietējos pārstāvjus.
No 1969.gada līdz pat atmodas sākumam minētā četrotne radīja pieminekļus garīdzniekam un politiķim Francim Trasunam, latgalisko grāmatu pārrakstītājam Andrivam Jūrdžam, brāļiem Skrindām - Kazimiram, Antonam, Benediktam, pedagoģei Valerijai Seilei, visu laiku izglītotākajam katoļu garīdzniekam Aloizijam Brokam, rakstniekam Antonam Rupainim, zemnieku tiesību aizstāvim Pīteram Miglinīkam, Latgaļu izdevniecības vadītājam Vladislavam Locim, Latgales vēstures pētniekam Miķelim Bukšam, bibliofilam Steponam Seilim, kuram ir īpaša vieta ne tikai Latgales kultūras vēsturē, bet viņš ir unikāla parādība Latvijas mērogā.
Stepons Seiļs dzimis 1909.gadā Makašānu pagasta Kļovūs, strādājis par skolotāju, vēlāk arī par direktoru Kļovu skolā, rakstnieks, publicists, ievērojams latgaliskās literatūras, periodikas un sarakstes krājējs. S.Seiļa krājumos atrodami visi Latgales skolotāju kongresu, konferenču un sapulču protokoli, kā arī citi reti dokumenti par Latgali, kas nav atrodami pat tik lielā krātuvē, kāda ir Saltikova Ščedrina Publiskā bibliotēka Sanktpēterburgā, kura lepojas ar bagātīgu latgaliskās literatūras krājumu. Seiļa krājumos ir arī plaša personīgā sarakste ar daudziem desmitiem Latgales sabiedrisko darbinieku, rakstnieku un valodnieku. S.Seiļs bija nenogurdināms Latgales patriots, un 1974.gadā viņam radās ideja atzīmēt «drukas aizlieguma» simtdesmitgadi. Tāpēc viņš rakstīja oficiālas vēstules visu instanču padomju varas struktūrām ar pieprasījumu organizēt svinības. Tas tomēr nepatika varai, un kādu nakti S.Seiļa mājās iebrauca VDK vīri ar kravas mašīnām un visus krājumus konfiscēja. Vēlāk izrādījās, ka starp pārējiem vēsturiskajiem materiāliem rokrakstā atrodamas gan mūsdienu dzejnieku pretpadomju vārsmas, gan paša S.Seiļa nelegāli izdotais žurnāls Straume.
Arī man saistībā ar S.Seiļa krājumiem gadījās nokļūt neīstajā vietā un nepareizajā laikā, kādēļ tiku izsaukts uz Rīgu pie sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja, lai liecinātu par atrastajiem pretpadomju satura dzejoļiem. Saņēmis pavēsti, satikos ar J.Pujātu, kurš arī tika aicināts uz pratināšanu pie tā paša izmeklētāja. Abi saskaņojām liecības, lai nepateiktu neko lieku, kas varētu kaitēt gan mums, gan S.Seiļam.
Analizējot minēto Latgales kultūras darbinieku ieguldījumu, jānovērtē šo pašaizliedzīgo pūliņu nozīme tautas pašapziņas celšanā, Latgales kultūras, literatūras (rokrakstu formā) un mākslas attīstīšanā, kas turpinājās, sākot ar pagājušā gadsimta piecdesmito gadu beigām līdz pat atmodas sākumam.
* Runa nolasīta Okupācijas muzeja pērn rīkotajā simpozijā Kultūra un kultūrpretestība PSRS okupētajā Latvijā, kas bija veltīts Latvijas Radošo savienību plēnuma 20 gadu jubilejai