Valsts prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā neviens neuzvar - 1993. gada 7. jūlija Dienas pirmajā lappusē ziņoja Mārtiņš Ķibilds. Visvairāk balsu 6. jūlija vakarā notikušajā balsojumā saņēma Latvijas ceļa kandidāts Gunārs Meierovics (35 balsis), otrajā vietā ar 14 balsīm palika Kristīgo demokrātu savienības kandidāts Aivars Jerumanis (abi - trimdas latvieši), trešais bija LZS kandidāts Guntis Ulmanis (12 balsu). Vērts atcerēties, ka tajā pašā Saeimas sēdē frakcija Saskaņa Latvijai iesniedza nule atjaunotās Sa-tversmes grozījumu projektu, kas paredzētu tautas vēlēta Valsts prezidenta institūcijas ieviešanu. Šo priekšlikumu atbalstīja arī frakcija Līdztiesība. Ar abu šo frakciju 19 balsīm bija jūtami par maz projekta ieviešanai, tāpēc tās apgalvoja, ka prezidenta vēlēšanās nepiedaloties. Tikai 16 deputātu atsaucību guva cits - LNNK - priekšlikums - 14 deputātu lielās LNNK frakcijas vadītājs Aleksandrs Kiršteins aicināja deputātus svītrot visus trīs kandidātus, jo neviens no tiem neatbilst LNNK deklarētajiem kritērijiem: prezidents nedrīkst būt saistīts ar kādu politisku organizāciju, viņam jābūt dzīvojušam Latvijā un nav jābūt bijušam kompartijas biedram.
Pēc pirmās kārtas rezultātu nolasīšanas tika pasludināts pārtraukums līdz nākamās dienas plkst. 12.00. Latvijas ceļa pārstāvis Indulis Bērziņš Dienai pieļāva visdažādākos pavērsienus, taču sīkāk nevēlējās izteikties. Diena minēja, ka viens no iespējamiem pavērsieniem varētu būt vai nu Meierovica, vai Ulmaņa atsaukšana.
Tā arī notika. 8. jūlija Dienas pirmā lapa vēstīja: Ievēlēts prezidents - Guntis Ulmanis. Aizklāto vēlēšanu trešajā kārtā par 1939. gada 13. septembrī dzimušo Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēlu nobalsoja 53 deputāti no septiņdesmit deviņiem, kas piedalījās balsošanā. «Preses konferencē G. Ulmanis nenoliedza, ka par viņa ievēlēšanu galvenokārt jāpateicas Kārlim Ulmanim.» Pateicība pienāktos arī otrā pirmās Latvijas lielā uzvārda nesējam G. Meierovicam, kurš savu kandidatūru bija atsaucis ar vārdiem: «Būdams klāt pie savienības Latvijas ceļš izveidošanas un līdz ar to apturēdams savu darbību Zemnieku savienībā, es savā sirdī ļoti cerēju, ka varēšu šos abus Latvijas politiskos spēkus vest kopā un aicināt kopējā darbā Latvijai. Nu šis brīdis ir pienācis.» LNNK frakcijas vadītājs Dienai pastāstīja, ka gadījumā, ja neviens no trim kandidātiem nebūtu ieguvis nepieciešamo balsu skaitu, LNNK jaunās vēlēšanās būtu atbalstījusi kandidātu no malas. Radošo savienību pārstāvji Jānis Stradiņš, Māra Zālīte, Imants Ziedonis un citi prezidenta amatam izvirzījuši ārstu Ilmāru Lazovski, ko LNNK būtu atbalstījusi.
10. jūlijā Diena intervēja jauno prezidentu. Ulmanis stāstīja, kā padomju laikā radniecības dēļ viņam bieži ir lieguši ieņemt dažādus amatus. «Kad man neļāva strādāt arī tikko izveidotajās Rīgas modēs, es aizgāju uz čeku pie Johansona. Jautāju, cik ilgi mani traucēs strādāt, vai tiešām es esmu kaut ko noziedzies? Un tad viņš man teica tādus vārdus: «Tovarišč Ulmani, prezidents tu nekad nebūsi, bet pārējos darbus mēs tev neliedzam Latvijā strādāt.»»
Viens no 1993. gada prezidenta vēlēšanu iznākuma kurioziem bija Aivara Jerumaņa deputāta mandāta nolikšana un došanās prom no Latvijas tūlīt pēc tam, kad viņš netika ievēlēts par prezidentu. 1993. gada 17. jūlija Dienā ziņu par šo faktu rakstīja Aivars Ozoliņš. Telefonintervijā no Kalifornijas Jerumanis viņam noliedza, ka atteikšanās iemesls būtu «vilšanās par šīs Saeimas darbu». Cik patiesa bija Jerumaņa atbilde, lai paliek uz viņa sirdsapziņas, bet otrs trimdinieku 5. Saeimas prezidenta kandidāts Gunārs Meierovics šo rindu autoram interviju laikā vairākas reizes nav varējis slēpt sarūgtinājumu par to, kā Latvijas ceļš viņu toreiz apvedis ap stūri.