Lietuva gan šķietami ir atšķirīgā situācijā no pārējām Baltijas valstīm - pirmkārt, tā sākotnēji vispār bijusi iekļauta Vācijas ietekmes zonā, taču pēc Staļina pieprasījuma tomēr iedalīta PSRS, kurš Baltiju uzlūkoja par vienu reģionu. Lietuva nosacīti ir arī ieguvēja, jo tieši pēc pakta parakstīšanas Viļņas apgabals tika atņemts Polijai un piešķirts Lietuvai. Taču Z. Butkus nepiekrīt domai, ka tāpēc Lietuvai varētu būt atšķirīga pieeja pakta seku novērtējumam: «Ir jāprot šo dokumentu lasīt. Arī Vācijas un PSRS rīcība liecināja, ka vienošanās ir noslēgta, cita izskaidrojuma nav, kāpēc valstu armijas pārvietojās tā un ne citādi. Pēdējā laikā jauni fakti klāt nav nākuši, lai gan Krievijā ir radusies hipotēze, ka 1939. gada 23. augustā Maskavā ir bijis Hitlers. Interesanta versija, bet noteikti daudzi vēsturnieki to uztvers skeptiski. Tāpat mūžīgs ir strīds, vai šīs vienošanās smagās sekas ir starptautisko attiecību anomālija vai likumsakarība.»
Vēsturē daudzi procesi notiek līdzīgi, un arī mūsdienās ir notikumi, kad ir aizdomas par aizmugurisku vienošanos slēgšanu, norāda Z. Butkus: «Demokrātija ir tikai valstu iekšpolitikā. Ārpolitika ir izsvītrota no demokrātijas likumiem. Tāpēc pasaules pārdalīšana atkal var atkārtoties.»