Veidojas dīvaina situācija: no vienas puses, Krievijas agresija Ukrainā un no tās izrietošais konflikts ar Rietumiem neapšaubāmi ir ļoti svarīga tēma, tādēļ apspriežama, bet, no otras puses, par to runāt ir diezgan bezjēdzīgi, jo diez vai kāds saprot, kas Putinam prātā. To, starp citu, var labi redzēt Krievijas rīcību nosodošos, tomēr savstarpēji izslēdzošos komentāros - vieni apgalvo, ka tiek īstenots plašāks plāns, kam Krievijas politiskā vadība laikus gatavojusies, savukārt citi tikpat min, ka Kremlis rīkojies avantūriski un nu pats īsti nezina, kā ar godu no situācijas izkļūt. Turklāt demagoģijas līmenis kaimiņvalstī sasniedzis tādu līmeni, ka jāsaka: tad jau Rietumu analītiķiem aukstā kara gados bija vieglāk saprast, kas notiek PSRS, mēģinot izlobīt tikai šauram lokam saprotamas nianses un zemtekstus PSKP kongresu lēmumos vai Pravdas ievadrakstos. Īsi sakot: tēma ļoti svarīga un vienlaikus racionālai analīzei nepieejama. Ļoti nepatīkami, jo labāk būtu saprast, ar ko jārēķinās, nevis dzīvot minējumos.
Tomēr vēl nepatīkamāk ir tas, ka sašutumā par Krievijas rīcību mēs aizmirstam, ka daļa no Latvijas sabiedrības turpina dzīvot kaimiņvalsts informatīvajā telpā. Respektīvi, ja mums liekas, ka, rupji sakot, - ja pat Eiropa beidzot sāk apzināties situācijas nopietnību, tad taču ikvienam, kurš kaut nedaudz seko līdzi notikumiem, ir pamazām kļuvis skaidrs «kas ir kas». Nekā nebija! Jo vairāk mēs nostiprināmies savā pārliecībā, jo tieši tāpat savā nostiprinās daļa Latvijā dzīvojošo cittautiešu. Pašam nācās par to pārliecināties, aizvadītās nedēļas nogalē piedaloties Latvijas Radio 4 diskusijā, kur starp klausītāju apzīmējumiem runātājiem netrūka tādu kā «fašists», «pusfašists» (?) utt. Liktos, nu labi - neticiet, neskatieties, neklausieties LTV vai LR, tomēr internetā taču atrodamas gan Krievijas cilvēku publiskas atvainošanās Ukrainai, Lielā Tēvijas kara veterānu Ukrainā vēršanās pret Krievijas agresiju utt. It kā vajadzētu iezagties kaut šaubām par Krievijas rīcību. Nekas tur neiezogas.
Un viena lieta ir šausmināties par propagandas nozombēto vairākumu Krievijā, pavisam cita - saprast, ka cilvēki ar tādu pašu skatījumu dzīvo tev kaimiņos. Turklāt nav skaidrs to skaits. Citi raidījuma dalībnieki - krievi, kuri, starp citu, par saviem izteikumiem pret Putinu saņēma vēl negantākus vērtējumus, - sākotnēji samiernieciski pauda, ka zvanītāji/rakstītāji droši vien esot pēc PSRS skumstoši pensionāri. Tomēr vēlāk bija spiesti atzīt, ka arī daudzu viņu paziņu - vidējās paaudzes Latvijas cittautiešu - vidē runāt par Ukrainu kļuvis neiespējami. Piedevām ir sajūta, ka Kremļa iepotētie murgi nekur no šo Latvijā dzīvojošo ļaužu galvām nepazustu, pat ja Ušakovs sajuktu prātā un sāktu Kremli publiski nosodīt. Citiem vārdiem sakot, arī šajos jautājumos - kas mūs skar vēl vairāk nekā raksta sākumā pieminētā zīlēšana kafijas biezumos par Kremļa apsvērumiem - ir neziņa (ko no šādiem cilvēkiem sagaidīt, cik tās ir verbālas naida izpausmes, kad tās var kļūt par ko nopietnāku?).
Rezumējot: varbūt mazāk lauzīsim galvu par Putina (Žirinovska utt.) kārtējiem izteikumiem, lielāku uzmanību pievēršot iekšējai drošībai un riskiem.