Citu dienu kāda māmiņa niķīgam bērnam māca ābeci un dzied. Ļoti skaisti dzied. Visiem, kas dzird, smaida acis. Kāds pasažieris no galvas līdz kājām nekautrējoties pēta konduktori. Es stāstu par vilcienu. Ik dienas ceļā uz Rīgu un mājup pavadu ap divām stundām. Laiks ir vērtē, tāpēc to cenšos nenomest zemē. No rīta snaužu, pamostos tikai tad, kad galapieturā kāds mēģina man aizmigušajai un gandrīz uz zemē noslīdējušai tikt pāri. Vakaros lasu.
A/s Pasažieru vilciens sabiedrisko attiecību speciālists Egons Ālerts stāsta, ka uz galvasspilsētu un lielākajām pilsētām regulāri brauc 40% pasažieru. Karstie maršruti ir Rīga-Jelgava, Ogre, Tukums, Olaine.
12 gadu vilcienā
Inga Makarenoka darba darīšanās uz Rīgu no Aizkraukles ceļo kopš 1997.gada. Jau 12 gadu. Toreiz, kad viņai Rīgā piedāvāja krievu valodas, literatūras un kultūras vēstures skolotājas darbu, viņa nešaubīdamās piekrita, nedomājot, kā varēs izbraukāt. Tolaik mazpilsētās strauji samazinājās skolēnu skaits un arī darbs Rīgas privātskolā vilināja, un biļete nebija dārga. «Bija labi.» Par dzīvi vilcienā Inga nesūkstās. Vagonā ir laiks visam, kam grūti to izbrīvēt mājās. «No rīta var snaust, gatavoties stundām, lasīt avīzes, grāmatas.»
Ingai daudzas svešās sejas nu kļuvušas pazīstamas. Ieraugot vienu vai otru, viņa zina - tas līdz Ogrei, un tas līdz Lielvārdei brauc. Agrāk krustpilietī nevarēja sēžot kājas atpūtināt, tagad, kopš augušas biļešu cenas, braucēju ir mazāk, stāsta Inga. Vairs neesot tik lielas jautrības kā kādreiz, jo studenti apciemot vecākus dodas reizi mēnesī.
Iesākot šo ikdienas ceļojumu uz galvasspilsētu, Ingai šķitis, ka viņa dzimtajā pusē ir tikai nakts un nedēļas nogales viesis, bet vēlāk saradušies līdzbraucēji. No rīta viņa un citi iepazīti ceļotāji tiekas vienā vagonā, aprunājas. Tur strādājot arī laipnākā konduktore, kas pasmaida un apjautājas, kā iet. Varot daudz uzzināt, kas notiek pilsētā un citos ciemos, runā blakus un aizmugurē sēdošie, pazīstamie un nepazīstamie. Reiz kāds blakussēdētājs risinājis krustvārdu mīklu, arī Ingai šī nodarbe iepatikusies. To laiku, kas abiem bijis pa ceļam, apmainījušies zināšanām par mīklām. Runāt ar svešiem Ingai nav iebildumu. Visrunīgākie esot tie, kuri ar sabiedrisko transportu brauc reti. «Viņi nesaprot, ka mums, ikdienas braucējiem, gribas ērti iekārtoties un sēdēt, nevis runāt.» Viņi jautā visu, kas uz sirds - prasa pieturas, pastāsta par mazbērniem vai iztaujā, kura augstskola Rīgā ir labākā.
Ikdienas braukāšanai gan esot viena nelaime, tā piesaista vilcienu grafikam. Ja skolā kāds ārpusklases pasākums, mājās sanāk ievelties jau tumsā. Nu arī biļetes kļuvušas dārgākas. Inga nolēmusi, ka 12 gadu ir pietiekami ilgs stāžs, lai vilciena rutīnu pārtrauktu. Nesen sākusi Rīgā īrēt dzīvokli. Taču Ingas paziņa, kura arīdzan pārtraukusi ilggadējos ikdienas braucienus ar vilcienu, sūdzas, ka pazudis laiks, ko viņa veltījusi tikai sev.
Ar vaļēju muti
Arī studente Sanita par vairākām stundām vilcienā ik dienas pārliecinoši saka - tas nav dīkā nosists laiks. Ceļā uz universitāti viņa mācās. Tas esot pietiekami ilgs laiks, lai pamatīgi ieurbtos vienā tēmā. Dažkārt viņa vienkārši vēro cilvēkus. Arī tā ir mācīšanās. Tā braukājot, reiz satikusi kādu Sašu. Puisis sēdējis pretim, vērojis viņu, pēc tam piecēlies, piegājis pie citas meitenes, aizņēmies pildspalvu. Tad uzlūkojis Sanitu un teicis: «Viena meitene man iedeva pildspalvu, jums jāiedod telefona numurs.» Pēc Sanitas domām, tas bijis glauns gājiens, tāpēc ar tālruņa numuru neskopojusies. Tādas lietas gan notiekot reti. Romantisko iepazīšanās ēru vilcienos esot nomainījuši portatīvie datori un mobilie tālruņi. Katrs trešais tā īsinot laiku.
Sociologs Tālis Tisenkopfs stāsta, ka pēdējā desmitgadē pieaugusi apziņa, ka laiks, ko ik dienas cilvēki pavada sabiedriskajā transportā, lai brauktu uz darbu un atpakaļ, jāizmanto pilnvērtīgāk. Šī apziņa saistīta ar transporta politiku Eiropā, kur novērojama vilcienu modernizācija, vilcieni kļūst ātrāki, ērtāki. Ikdienas ceļotāji ir sīki izvērtējuši, ka, tā ceļojot, ieguvumu ir vairāk nekā mīnusu - ja nebūtu šo stundu transportā, nebūtu atalgojuma. Tāpēc, lai arī šīs ceļā pavadītās stundas atņem laiku ikdienas darbiem, algots darbs ir prioritārs, un laiku sabiedriskajā transportā var ieplānot atpūtai vai citiem darbiņiem.u