Ar niķiem un stiķiem pilni
Sapņu komanda - mans pirmais iespaids pēc tam, kad esmu sasveicinājusies ar angļu seteru Fanfanu, īru seteru Tontonu un angļu seteru Džordanu, kurš ir jaunākais suņu kompānijā, tāpēc tiek saukts par Mazo. Uz palodzes sēž melnā kaķene Hubertīne, pēc brīža garām aizslīd vienacis Pirāts, bet liriskais tipiņš runcis Rūciņš neliekas traucēties - ciemiņi šajā mājā ir ierasta lieta. Viņiem visiem šeit brīva vaļa, dzīve pēc principa - ko gribu, to daru -, jo Marika un Dace šiem piedod visas delverības. Viņi te ir, un tas ir pašsaprotami!
Marikas «suņu dzīve» sākusies 1992. gadā, kad, vēl dzīvojot Rīgā, nopirkusi īru seteru Robi, kurš trīs gadu vecumā nelaimīgi pakļuvis zem auto. Pēc viņa paņemtais angļu seters Žano nodzīvojis laimīgus mierīgus trīspadsmit gadus. Viņam faktiski tika celta šī māja, kur suns gan nepaguva pārvākties, taču te ir apglabāts.
«Pēc Žano aiziešanas pieteicos uz angļu seteru. Gaidīšanas laiks - divi mēneši - bija šausmīgs, tāda sajūta, ka nevienam neesi vajadzīgs, neviens tevi negaida,» saka Marika.
Fanfans jaunībā bijis dzīvsudrabs. Viņš nograuzis mēbeles, sagrauzis visu iespējamo mašīnas salonā, negribējis viens palikt mājā, izvērsis patiešām traku darbību, mucis projām un stundām ticis meklēts. «Man prātā nenāca, ka viņam vienkārši vajag draugu - otru suni. Kad mājās atvedu īru seteru Tontonu, kurš izrādījās ideāls suns, Fanfans pārtrauca darīt savus posta darbus. Tontons ir mans miesassargs un, kā jau īrs, pēc dabas dikti greizsirdīgs,» fotogrāfe raksturo suņus.
Likvidēja lauksaimniecību
Kad abi lielie jau bija paaugušies, Marikai zvanīja draudzene - viņas angļu seteru metienā piedzimis kurls kucēns. «Es - nu kur tad vēl trešo, bet Dace saka - ņemam! Tā mums pievienojās Džordans. Kurlumu viņš kompensē ar citām maņām, un nezinātājs nepateiks, ka suns neko nedzird.» Pagājušajā pavasarī vēl kucēna vecumā Džordans amoka skrējienā sajaucis vienā masā Daces iestādītās gladiolas, ķirbjus, burkānus un sīpolus! Dace smej: «Mana lauksaimniecība aizgāja pa gaisu, toties tika atrisināta ravēšanas problēma!»
Seteru likvidētie istabā izaudzētie tomātu stādi, sagrauztie datori un mobilie telefoni, saārdītie dīvāni netiek uzskatīti par nāves grēkiem. Kam negadās? Kad mājās divpadsmit pa āru dragājošu ķepu, grīdas mazgāšana kļūst par lieku greznību, bet, ja divi no suņiem paši atver durvis, ziemā par siltuma saglabāšanu stipri jādomā.
Īpaša attiecību diplomātija tiek veidota ar mājas kaķiem. Marika skaidro: «Man sirds mīksta, pie mums kā Kultūrkapitāla fondā - mūža stipendiātu skaits īpaši netiek palielināts - kad viens aiziet, cits nāk vietā. Tagad mājā valda Hubertīne, kuru paņēmām kā runci, divas nedēļas gaidījām, kad sāks olas augt, bet nekā! Viņa ir feministe - runču nīdēja. Lirisko tipiņu Rūciņu paņēmām kā naudas kaķi, jo ruds taču, bet naudas kā nav, tā nav. Melnbaltais Pirāts atrasts uz ielas Ikšķilē, iztecējusī acs izoperēta, bet runci nebija kur likt. Nokļuva pie mums tāds mazs mežonītis. Tikai pagājušogad lielajā salā pats atnāca uz mājām. Tad sākās problēmas ar smiltīm urīnvados. Knapi izdzīvoja, pats atvilkās lūgt palīdzību, jo gribēja dzīvot. Kad nāvei acīs ieskatījies, no suņiem vairs nebaidās.»
Pēc ciemošanās viesmīlīgajā mājā saprotu, ka man neizdosies pārstāstīt pat simto daļu no Marikas un Daces mājdzīvnieku sāgas. Tāpēc mudinu - Dacei jāraksta grāmata, kuru ilustrēs Marikas fotogrāfijas! Viņas jau sastrādājušās, kopā radot grāmatas par latviešu mākslas un kultūras sakrālo mantojumu. Var teikt - suns pārkāpts, aste palikusi!