Taču varasvīriem, kuri ar savu attieksmi noveduši pie šīs situācijas, acīmredzot sirds par to nesāp. Es sastapu cilvēku, kam tas sāp. Ļoti sāp. Cilvēku, kurš atdevis šai dziedinātavai mūža labākos gadus. Tas ir ķirurgs, zinātnieks Mihails Malkiels. Pateicoties viņam, Ķemeros sāktais darbs turpinās. Citur. Netālu - Jaunķemeros, viņa domās izlolotos, radītos, vadītos. Kūrorta rehabilitācijas centrs Jaunķemeri šovasar svinēs 46. gadadienu. 1. maijā te nu jau savu 81. dzimšanas dienu sagaidīs arī pats centra radītājs.
Par ķirurgu jākļūst pašam
Mihails nācis pasaulē Baltkrievijas pilsētā Dubrovņā, pēc mātes stāstījuma, dienas vidū, kad aiz loga dārdēja pūtēju orķestra tauru skaņas, kas soļoja darbaļaužu gājiena priekšgalā. Pūtēju vidū bija arī tēvs, azartisks bohēmists, kas ģimenei veltīja maz uzmanības un līdzekļu. Māte, vienkārša rūpnīcas strādniece, nepriecājās par jaundzimušo, jo ģimenē jau bija viens ar bērnu trieku slims zēns, ko audzināt palīdzēja viņas māsa. Tomēr mātes mīlestības abiem netrūka. Pateicoties radiem, Mihaila ģimenei laikus izdevās iekļūt vilcienā ar ievainotajiem karavīriem, kas devās uz tālu aizmuguri, un izbēgt no ebreju masu slepkavībām. Vēlāk uzzināja, ka pilsētā nošauti trīs tūkstoši ebreju, arī visi Mihaila radinieki. Tēvs bija kritis karā. Bet viņa ģimenei laimējās palikt dzīviem un evakuēties uz tālo Altaja novada Barnaulu. Tur bēgļi cieta badu. «Ziemā grauzām bērzu mizas, vasarā pārtikām no nātru zupas,» atceras Mihails. Pilsētā bija izvietoti neskaitāmi hospitāļi ar ievainotajiem. Mihails, 6. klases skolnieks, dabūja darbu pie ievainoto kopšanas. «Redzot kara nodarītas šausmas - asinis, līķus, amputētos locekļus, manī modās līdzjūtība, griba palīdzēt izdzīvot, glābt mirstošos. Tas ievirzīja manu domāšanu uz tā ceļa, kas man ejams mūža garumā.»
Pēc kara Mihailu gan vilināja arī citi apvāršņi -gribēja kļūt par aktieri vai arhitektu. Taču radinieki pierunāja stāties Medicīnas institūtā. Viņš izvēlējās ķirurga profesiju un jau studiju laikā secināja, ka par ķirurgu nepiedzimst. Šo profesiju ģenētiski nemanto, kā, piemēram, mūziķa, gleznotāja. Par ķirurgu netop, lasot mācību grāmatas. Par to jākļūst pašam. Un jābūt ērgļa redzei, lauvas spēkam un sievietes maigumam. Šajā nozarē nav sīkumu - ārsts atšķirībā no arhitekta savas kļūdas nevar labot. Tikai apbedīt...
Manas pirmās mājas
Par to, ka no Malkiela iznāks labs ķirurgs, pasniedzēji pārliecinājās 3. kursā. Pirmo reizi ieejot operāciju zālē, kur gangrēnas slimniekam vajadzēja amputēt kāju, kursa biedri krita ģībonī. Mihails varonīgi izturēja. Un tapa ķirurgs. Tad gan radās doma pievērsties ginekoloģijai. «Tomēr sapratu, ka nevēlos katru sastapto sievieti redzēt kailu,» atceras ārsts. «Man patīk skaistas, labi tērptas sievietes. Jā, mīli tās izģērbt, bet ne ar ginekologa acīm un rokām. Ar vīrieša prātu un sirdi. Tieši tādas es vēlāk iemīlēju, neskatoties uz to, ka katra no viņām bija ļoti slima, arī mana tagadējā sieva, ar kuru kopā esmu jau vairāk nekā 55 gadus. Es palīdzēju viņai izveseļoties, un viņa dāvāja man divas meitas, kuras iet manās, mediķa pēdās.»
Skaisto Broņu Mihails sastapa 4. kursā. Viņa Vitebskā pasniegt franču valodu bija ieradusies no Latvijas. Pēc kāzām abi pārcēlās uz Latviju. «Darbu Latvijā atrast nebija viegli. Kaut arī apguvu papildu specialitātes, nevienā slimnīcā manas zināšanas nebija vajadzīgas. Beidzot mani pieņēma darbā Ķemeru sanatorijā kādas ārstes dekrēta atvaļinājuma laikā. Un tā šis laiks ievilkās.» Malkiela kungs strādāja par kurortologu, seksopatologu. Balneoloģiju apguva, pateicoties pieredzējušajiem kolēģiem. Darbā ielika sirdi un dvēseli. Kļuva par zinātnieku, Valsts prēmijas laureātu, Nopelniem bagāto ārstu, kūrortu nozares organizatoru. Smēlās pieredzi ārvalstu kūrortos. Reiz lidmašīnā ieraudzīja jauniešus ar bojātiem mugurkaula skriemeļiem, kurus transportēja cauri visai padomijai uz Krimu ārstēt. Kāpēc to nevarētu darīt Latvijā? - iedomājās Malkiels. Domāts, darīts. Un īsā laikā Ķemeros tapa spinālā nodaļa. Savas pastāvēšanas laikā tā atdeva kustību spējas neskaitāmiem cietējiem, bet Malkiels kļuva nodaļas vadītājs.
No 1961. gada viņam nedeva mieru doma - Ķemeriem jāmeklē jauna vieta tuvāk jūrai, galvenajiem ceļiem. Izbradāja aizaugušu purvu un atrada unikālu vietu meža ielokā, kur nevajadzēja nocirst nevienu koku. Arodbiedrības naudu nežēloja un trīs gados uzbūvēja jaunos Ķemerus. Tā arī nosauca - Jaunķemeri. Tie kļuva par Mihaila Malkiela pirmajām, nevis otrajām - viņš uzsver - mājām. Uz jauno rehabilitācijas centru traucās slimnieki, lai ārstētos ar dabas līdzekļiem. Atšķirībā no tabletēm, kas panāk ātru, īslaicīgu efektu, dabas veltes ārstē pašu slimības cēloni pamazām.
Visaugstākais novērtējums
Sanatorija joprojām ir viņa mājas - bez brīvdienām un atvaļinājumiem. Kad kūrorta saimnieki kļuva sabiedrība Sanare, Malkielu iecēla par tās ģenerāldirektoru. Nu varētu atvilkt elpu, taču ārsts to nespēj, turpina palīdzēt slimajiem kā ķirurgs osteorefleksologs. «Man nepieciešams šis kontakts ar pacientiem. Bez sava darba es būtu pagalam.» Malkielam ir brīnišķīga komanda un uzticams palīgs, mazmeita Elīna, kurai varbūt ar laiku varēs nodot vadības grožus. Tad pašam būs laiks turpināt savu dzīves aprakstu, kas tapa 70 gadu jubileju gaidot - Pa dzīvi ar skalpeli un spalvaskātu. Tieši 70 gadus sagaidot, Malkiels saņēma arī lielisku dāvanu - sava darba - ārsta, ķirurga, zinātnieka - starptautisku atzinumu. Pienāca bandrole no Anglijas, un tajā sertifikāts: Mihails Malkiels nozīmēts par Kembridžas Universitātes Starptautiskā biogrāfiskā centra ģenerāldirektora padomnieku. Bet patiesībā ārsta ķirurga visaugstākais novērtējums esot neskaitāmās pacientu pateicības visa darba mūža garumā. «Kā teicis kāds gudrais: veselība vēl nav viss, bet bez veselības viss kļūst nekas.»