Īsti nekam šodien vairs nevar ticēt. Konsultants pret vārdā nesauktā Ralfa Tokaho nedarbiem izturējās nopietni un pat sadomāja naivus scenārijus, kā rīkotos, ja pie durvīm klauvētu…. Reālajā situācijā, ticams, nerīkotos nekā, bet kādēļ gan domāt tādas nejaukas domas. Vismaz aiz dubultām durvīm gribas justies kā Stīvenam Sigalam, kurš piekauj Čaku Norisu.
Policijas ziņojumi nomierināja - «viņam, iespējams, varētu būt bijis nodoms doties Krievijas virzienā. Bet var būt neizslēgta versija, ka viņš būs bijis pārdomājis, bet varbūt arī ne. Strādājam 24 stundas diennaktī.» Tomēr konsultanta urķīgā daba lūkoja atrast Tokaho fenomena īstos cēloņus. Padomājiet paši - puisis vispirms ar «koka zariņam līdzīgu pistoli», vai kā tur bija, servisā paņem biezu mašīnu un pēc laiciņa iedzen kokā. Tad sākas interesantākais - kā terminators izlien no dzelžiem, izspļauj spogulīša drumslas un, atkal «piedraudot ar zariņu», aizņemas auto no varas pārstāvja - policista, kurš, protams, laipni izlīdz.
Ralfs kādu gabaliņu pabrauc, bet tad izlemj ceļu turpināt svaigā gaisā. Visāda veida parastās un specvienības ar helikopteriem un pajūgiem ķemmē, ķemmē, bet neko nevar izķemmēt. Savulaik no Pārlielupes cietuma izbēgušos tak saķēra ar daudz pieticīgākiem resursiem.
Tur tomēr slēpjas kas cits.
Vienu brīdi konsultants izstrādāja versiju, ka tas kāds reklāmas pasākums. Piemēram, jaunas konstrukcijas krosa apaviem. Tomēr notikuma mērogi un attīstība šķita neatbilstoši. Būtu interesanti, ja šādā akcijā iesaistītais kaskadieris no biezokņa zvanītu, ka nu maršruts ir noskriets un kur gaidīs autobuss… Atbild dzelžaina balss - telefona numurs, uz kuru zvanāt, neeksistē.
Reklāmas versija nederēs. Uz notikumiem jāskatās plašākā kontekstā.
Konsultants paskatījās un saprata.
PAREIZAIS VIEDOKLIS - vispirms, ja tāds negantnieks eksistē, nekāda prieka jau par to nav. Vajadzētu civilizētā veidā tikt vaļā. Kā? Racionālākā versija, ko bieži dzirdam portālu komentāros - lai tak iet uz to Krieviju. Ir risinājums! Nu, tad neatlaidīgi uz turieni arī stumjam. Ar helikopteriem un specvienībām.
Tālāk - rudenī, kā dzird no cietumiem, atbrīvošoties prāvs ļaužu pulciņš. Klusa vēlēšanās, lai arī laba daļa no tiem «noietu uz Krievzemi». Ralfa dēku piedzīvojums jāapraksta blata žargonā, un tam nejauši jānokļūst ieslodzījumu vietās. Ar raupjiem epitetiem, cik un kādi kaimiņzemē jaukumi. Ja arī Ralfam neveiksies, jārada iespaids, ka «īstam mužikam» tas ir nieks.
Protams, tā vienkārši izveidot saulainu migrācijas taciņu nebūtu politiski pareizi. Radām iespaidu, ka meklēšanā iesaistīti milzonīgi policijas spēki. Visi strādā 24 stundas diennaktī. Bet kaut kā neizdodas. Protams, ka krievi raksta notas un «pauž sapīkumu». Bet, tā kā to dara katru otro dienu, neviens vairs īpaši neuztraucas. Beigu beigās, lai demonstrētu muskuļus, Medveģevs dod ukazu celt žogu. Drusku protestējam, bet klusu berzējam rociņas. Jo to žogu jau paši gribējām dēļ cūku mēra. Nauda pat bija atlikta.
Tad atliek tikai nodemonstrēt politisku izveicību un cūku žogam atvēlētos miljonus ieguldīt kaut kur citur. Teiksim, nākamajos Dziesmusvētkos. Kā zināms, tas būs septiņas reizes grandiozāks pasākums par aizvadīto. No privātajiem naudu nelūgsim, bet valstij, protams, līdzekļu nav.
Projektam izdodoties, pieklātos Ralfam dot iespēju kādai apsveikuma uzrunai. Ne visiem patiks. Bet nav tak tomēr nekāds oligarhs.