Lai gan Juristu apvienība atjaunoja Edaldži advokātu sarakstā ar atļauju praktizēt, Konans Doils dusmojās, ka pilnīga rehabilitācija tomēr nav panākta. Komisijas lēmumu viņš nosauca par «nožēlojamu» un atkārtoti rakstīja Daily Telegraph, pauzdams viedokli, ka secinājumi bijuši «absolūti neloģiski un nepārliecinoši». Viņš piedāvājās pusstundas laikā demonstrēt, ka Edaldži nekādi nav varējis būt vēstuļu autors, un jautāja, kas gan varot būt neangliskāks par rehabilitāciju bez zaudējumu atlīdzināšanas. Rakstīja arī Edaldži tēvs, nosaucot kā policijas, tā Iekšlietu ministrijas izturēšanos pret viņa dēlu par «šokējošu un bezsirdīgu». Varbūt tā ir diplomātiska, viņš piebilda, «bet viņi nebūtu tā rīkojušies, ja runa būtu par kāda angļu skvaira vai aristokrāta dēlu».
Daily Telegraph atvēra Edaldži atbalsta fondu, savācot trīssimt mārciņu, un Konans Doils turpināja publicēt rakstus par pieļauto netaisnību, formulējot jautājumus, kas parlamentā uzdodami iekšlietu ministram. Vai kompensācijas nemaksāšanai nepareizi notiesātam un pēc tam pilnīgi rehabilitētam cilvēkam ir bijis kāds precedents? Vai tiks atjaunota izmeklēšana rokraksta jautājuma noskaidrošanai? Vai visi policijas ziņojumi un sarakste par Edaldži lietu būs pieejami sabiedrībai? Un vai pret misteru Edaldži šādi izturas tāpēc, «ka viņš nav anglis»? Misters Gledstons neatbildēja ne uz vienu no šiem jautājumiem.
Džordžs Edaldži pameta Greitvairliju, dabūja darbu kādā firmā Londonā un par advokātu nostrādāja daudzus gadus. Viņš neapprecējās, trīsdesmito gadu sākumā kopā ar māsu Modu apmetās Velvingārdensitijā, kur 1953. gadā septiņdesmit septiņu gadu vecumā nomira. Anonīmas vēstules ar pārtraukumiem parādījās divdesmit piecu gadu garumā, atkārtojās arī dzīvnieku sakropļošanas gadījumi. 1934. gadā tika arestēts Īnoks Noulzs, čugunlietuves strādnieks Venzberijā. Viņš atzinās vēstuļu rakstīšanā un nokļuva aiz restēm. Bet par dzīvnieku kropļošanu Greitvairlijā neviens tā arī netika sodīts.
Edaldži kampaņas sākumposmā Konans Doils bija centies pavadīt kopā ar Džīnu Lekiju tik daudz laika, cik vien pieklājība to atļāva. Pēc Tuī nāves viņa ātri bija iekļāvusies Konana Doila ģimenes dzīvē, viesojoties Anderšovā kopā ar brāli, kad bērni brīvdienu laikā bija mājās. Nesaskaņas Konana Doila un Hornungu starpā acīmredzot bija pārvarētas, jo 1907. gada jūlijā Džīna no Hornungiem saņēma ielūgumu piedalīties mātes septiņdesmit gadu jubilejas svinībās viņu mājā Kensingtonā, pusdienās Gaiety teātrī un pēc tam kopā noskatīties izrādi. Protams, atkārtotas laulības ātrāk nekā gadu pēc Tuī nāves nebija iespējamas, bet gaidīt vēl ilgāk par pieņemto divpadsmit mēnešu sēru laiku Džīna nebija ar mieru, un kāzu diena tika nolikta septembrī.
Par kāzām ziņoja visas pasaules prese no Berlīnes līdz Buenosairesai, taču visdīvainākais bija beļģu La Chronique vēstījums: «Konans Doils, kurš radījis ģeniālo detektīvu Šerloku Holmsu, nesen apprecējies. Kāds franču žurnālists stāsta, ka jauno lēdiju laulībā ievilinājuši detektīvu karaļa neparastie piedzīvojumi.»
Grāmatu meklējiet grāmatnīcās