No 5. līdz 9. jūlijam Latvijā - Rīgā, Ķekavā, Madonā, Turaidā notika starptautiskais folkloras festivāls Baltica 2012. Šogad festivāla tēma bija Ceļš, ko dažnedažādās variācijās izdzīvoja 173 folkloras kopas, stāstnieki un amatnieki. Gan viesi, gan ārvalstu latviešu kopas. Kamēr saimniece uz Vērmanes dārza estrādes lielās skatuves Julgī Stalte deva dalībniekiem padzerties sudraba ūdeni no māla krūkas, tikmēr Diena apvaicājās, kāpēc Baltikas dalībniekiem slāpst folkloras?
Stāstu psihoterapija
«Cik mēs zinām par tradicionālo kultūru, cilvēki vienmēr ir stāstījuši stāstus. Par to ir gan daudz literatūrā rakstīts, gan rakstnieku bērnības atmiņās. Bet kaut kādā dīvainā veidā stāstīšana ir izkritusi laukā no folkloras kustības,» saka LU LFMI Latviešu folkloras krātuves vadošais pētnieks, Stāstu bibliotēku eksperts un spoku stāstu lietpratējs Guntis Pakalns, kurš ar domubiedriem - Māru Mellēnu un folkloras skolotājiem - jau krietni pāri 20 gadiem cenšas atjaunot līdzsvaru starp dziedātājiem, dancotājiem un stāstniekiem. Citviet pasaulē stāstu stāstīšana ir ļoti populāra. G. Pakalns, lai pārliecinātos, ierosina google ievadīt story telling.
Divus vakarus Birojnīcas pagalmā Berga bazārā ar apkārtējo krodziņu murdoņu sacentās stāstnieki no Lietuvas, Īrijas, Vācijas, Amerikas, Zviedrijas un pašu mājām.
Roc atjautību, dūšu un dzīvesgudrību kaut ar lāpstu. Par nepacietīgo velnu, par lielo veiksmi, kas var izrādīties bēda, un otrādi - par to, ka jebkurā situācijā prātīgākie vārdi būtu: varbūt jā, varbūt nē.
Lai arī, protams, XXI gadsimtā, kurā cilvēki pieraduši pie ātras kadru maiņas, pastāvot «ķeza ar uztveri», neslēpj G. Pakalns, - Balticas stāstnieku vakaros nekas par to neliecināja. Sanākušie un nejauši piestājušie garāmgājēji bija pati uzmanība, gan klausoties stāstnieces Anetes Karlsones sēļu dialektā, gan smaidīgās enerģijas bumbas lietuviešu stāstnieces Gražinas Kadžītes netulkotajos stāstos. Šķiet - visi visu saprata. «Stāstiem vajag laiku, lai tu varētu ieiet tajā iekšā, izdzīvot un piedzīvot visu, kas tur notiek. Parādās arī psihoterapeitiskais efekts - mēs identificējamies ar stāsta galveno varoni, izejam visus tos ceļus kopā ar viņu un iznākam no garā stāsta laukā mazliet citādi,» pārliecinājies G. Pakalns.
Bez ņaņņāšanas
«Redziet, ar stāstniekiem ir tāda briesmīgi piņķerīga lieta. Ir jāmaksā, lai viņi sāk stāstīt. Un, lai viņi aiztaisa muti, jāmaksā divreiz vairāk. Tā kā - jūs ieķērušies lielās ziepēs,» izstāstījusi skaistu teiku par to, kā cēlušās zilās govis, Dienu baida Kuldīgas stāstniece piektajā paaudzē Liesma Lagzdiņa. «Bet nopietni runājot, esmu dzimusi stāstniece. Ja jūs zin', ko nozīmē piedzimt laimes krekliņā, tad man tas laimes krekliņš bija uz lūpām, ja var ticēt manai mammai.» Vispirms stāstniekam ir daudz jāklausās - to uzsver gan Kuldīgas stāstniece, gan 21 gadu vecā Zemgales stāstniece, titula Stāstnieku ķēniņiene īpašniece Inita Šalkovska.
«Man bij' tā laime dzīvot kopā ar vecmammām un vecvecmammām, un es klausījos visus tos brīnumainos stāstus, muti pavērusi. Un tad, kad es jau biju lielāka un mana stāstītāja vecvecmamma bija aizgājusi aizsaulē, es ļoti ātri sāku lasīt, jo man bija par maz tā, ko man stāstīja nevaļīgie pieaugušie cilvēki,» stāsta L. Lagzdiņa.
Viņa ir arī Kuldīgas gids un ir sajūsmā par iespēju savienot Kuldīgas teikas ar vēsturiskajiem faktiem. Kuldīgā viņa stāstot vislabāk. «Neticiet? Brauciet ciemos!» Kuldīgā varētu arī laimēties ar kādu viņas čigānu stāstu. «No čigāna dabūt ārā stāstu, teiku ir nenormāli grūti. Kamēr tu neesi iemantojis viņa nedalītu uzticību, viņš tev nestāstīs. Viņš ar tevi parunās kaut kādus pekstiņus, bet īsto teiku nepastāstīs. Un es esmu tikusi līdz tiem dziļumiem,» palepojas stāstniece.
No savas vecmāmiņas Liesma Lagzdiņa ir mantojusi zelta padomu: «Mēs piedzīvojam daudz stāstu, tikai vajag uzreiz redzēt, kas tur ir iekšā bijis. Kas tur bija? Nevajag satraucošam notikumam pieiet klāt - kā man vecmāmiņa teica - ar ņaņņāšanu. Varbūt tur ir iekšā kaut kas jocīgs un ir ko pastāstīt.»
Doņeckas zēni auž
Pie stellēm auž aptuveni deviņus gadus veca meitene. Top lupatu deķis. «Nu, kādu krāsiņu tagad ņemsim?» - «Varētu zilo» - izvēlas meitene. Iepazīstamies. Tautas daiļamatu meistare Aija Lasenberga no tautas studijas Rota ar skolnieci Beatrisi Paulu Bunci no Rīgas. «Bērni ir tie, kas grib mācīties. Man te bija divi puisīši no Doņeckas. Un viņus interesē. Stellēs sēdās zēni, nevis māmiņas,» stāsta meistare. Paula, kura pati jau auž jostas, izstāsta, kā viņa nokļuva pie stellēm un Baltikā: «Es pati aužu jostas. Sākās viss tā, ka es skatījos, kā mana mammas mamma auž un vienkārši pateicu, ka es arī tā māku! Pirmais, ko izdarīju - vienkārši piesēdos pie stellēm un iebāzu to tur (saivu - red.), kur pagadās. Un tā mani sāka mācīt. Tā nu es piedalos šādos pasākumos un aužu. Šis jau ir otrais šāda veida pasākums.» - «Tāda Baltica nekad vairs nebūs… » ar nostalģiju saka Aija Lasenberga, kura piedzīvojusi leģendāro un Baltijas brīvībai liktenīgo 1988. gada festivālu. «Šī [Baltica] ir citāda. Vienmēr kaut ko maina, vienmēr ir atšķirīga devīze. Bet mainās uz labo. Ir daudz pasākumu, arī tautas māksla.»
Ratiņš Rīgā un Vašingtonā
Vērmanes dārza zālājā «ganās» kādi septiņi vērpjamie ratiņi. Stalta pusmūža sieviete tautastērpā kundzei pie ratiņa māca pareizi ievilkt diegu.
Ratiņa saimniece: «Vienu mezglu sienam tā, kā ir ērti, otru - kā neērti.»
Kundze: «O-o-o, to mēs nezinājām. To var tikai tad, kad ir pieredze...» - (Pēc laba brīža.) - «Paldies, man pietiek. Es sāku svīst!» (Smejas.)
Iepazīstamies. Kundzi sauc Inta Šrādere. Jautāju, kāpēc viņai bija tik svarīgi iemācīties ievilkt to diegu?
«Es esmu no Vašingtonas. Un mums ir latviešu muzejs. Mums ir ratiņš, kas ir ziedots, bet viņam tie diegi ir nokrituši. Es vienreiz uzliku, bet nav pareizi - krīt nost. Nezināju, ko darīt, tas izskatījās nožēlojams.» Viņa domā, ka tagad gan atcerēšoties. «Šī ir mūsu pirmā diena. Pie mums Vašingtonā ir šausmīgi karsts. Mēs šeit cerējām atvēsināties. Bijām pārsteigti, kad izkāpām ārā [no lidmašīnas] - šeit tāda pati suta kā tur. Ļoti, ļoti interesanti! Tagad Amerikā jau roku darbus vairs neviens nedara. Ir bērni, kas nezina, ka pats kaut ko var uztaisīt. Viss tikai nāk no veikala, vai ne? Šis man bija ļoti vērtīgi. Paldies!»
Sarunai pievienojas Intas māsa Vija Straumane: «Vienkārši burvīgi! Te viss kaut kas ir! Te dzied, te danco! Te ir podi, te ir groziņi, te ir šitādi ratiņi! Un liepas zied. Karstums - jā! Bet par spīti visam.»
Tautastērpā nekas nekait
Viena no vecākajām folkloristēm Latvijā, 83 gadus vecā Alma Raginska no Engures folkloras kopas Milzkalnieki, tikko uz Vērmanes dārza lielās skatuves, dižmanīgi roku sānos iespiedusi, nodziedājusi senu krogus meitas dziesmu. «Es dziedu visu mūžu. Ganos gāju un dziedāju. Pati kliba un stīva, bet tomēr interesē,» smejas Alma Raginska. Pārējās Milzkalnieku dalībnieces pievienojas: «Izdziedam savas bēdas, savu prieku, tas ir mūsu vaļasprieks, mūsu dzīve.» Visas ir vienisprātis: «Kad uzvelkam tautastērpu, esam veselas un mums nekait itin nekas!»
Pēc spridzinošā deju koncerta, uzrunāju Rotaļas jauniešus, kas izskatās kā ūdenī izmērcēti. Kas viņiem - jauniem cilvēkiem - tiek no folkloras? Santa Burmistre atbild: «Kas patīk? Azarts laikam jau. Dejošana mums ir dzīves stils. Kad tu sāc, nevari beigt.» Viņu papildina Renārs: «Droši vien saknē tautas dejas ir no mammas. Bet Rotaļā patīk cilvēku dēļ - komanda, draugi.» Kas mainās, uzvelkot tautastērpu, vaicāju puisim, kurš jau paguvis pārvilkt T-kreklu: «Gribas uzreiz ar taisnu muguru stāvēt. Tā tu gan izcel tautastērpu, gan tautastērps - tevi. Feini, godīgi sakot!»