Paņem visas prīzes
Sprogainie retrīveri kā šķirne XIX gs. izveidota Anglijā. Tās radīšanā krustoti sprogainais ūdens spaniels, ņūfaundlendi un lielais karaliskais pūdelis. Tieši pēdējam šķirne var pateikties par cirtaino kažoku. No ņūfaundlenda suņiem tikusi mīlestība uz ūdeni, no ūdens spaniela - azarts uz putniem. XIX un XX gs. sākumā sprogainie bija populārākie medību suņi Anglijā, taču Otrā pasaules kara laikā suņus izveda uz Ameriku, Austrāliju un Jaunzēlandi. Tagad šajās valstīs sprogaino retrīveru ir vairāk nekā pašā Anglijā. Viņi iecienīti arī Skandināvijas valstīs Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā, bet Skotijā un Īrijā mednieki ar sprogainajiem iet uz pīlēm. Gunta atceras: «Sprogainos retrīverus, kas ir vecākā no retrīveru šķirnēm, pirmo reizi ieraudzīju izstādē Rīgā. Viņi bija atbraukuši no Igaunijas. Noglāstīju cirtainos augumiņus, sapratu, ka vēlos tādu savā mājā.» Kāds laiks pagāja kucēnu meklējumos. Pirms trim gadiem no audzētavas Igaunijā Gunta pārveda mājās trīs mēnešus veco Ornellu - pirmo sprogaino retrīveru Latvijā. Ģimenes suņi labradors un abi mopši jaunpienācēju draudzīgi uzņēma savā pulciņā.
Slapina un bužina
Ornella piešķīra Gusānu dzīvei asumu. Gunta ar Lauru mācījās kinologu kursos, viņas ved suni uz izstādēm, Ornellai patīk piedalīties adžiliti sacensībās, ūdenī viņa jūtas kā zivs, bet stārķi pļavā suni uztur labā sportiskajā formā.
Gunta smaida: «Izstādēs Ornella gandrīz vienmēr ir vienīgā šķirnes pārstāve un, protams, plūc visus uzvaru laurus. Rau, pilns plaukts ar kausiem un rozetēm! Lielu gandarījumu guvām šovasar Zviedrijā - plašā starptautiskā izstādē Ornella ne tikai uzvarēja divdesmit četru suņu konkurencē, bet arī apsteidza šķirnes pasaules čempionu! Tagad zinām, kā viņa izskatās uz izcilu titulētu sprogaino retrīveru fona.»
Kas vēl bez neparastā apmatojuma ir tik īpašs šajā sunī? Gunta skaidro: «Izstādēs apmeklētāji Ornellu čamda un prasa - kas tas tāds? Cilvēki zina labradora retrīveru un zeltaino retrīveru un brīnās, uzzinot, ka sprogainais, izskatā tik atšķirīgs no iepriekš nosauktajiem, arī ir retrīvers. Šķirnes unikālā pazīme ir stingras, spīdīgas, ādai cieši piegulošas sprogas. Cirpšana sprogainajiem nav nepieciešama, un apmatojums nav jāķemmē. Sprogas atgādina ilgviļņus. Šī iemesla dēļ sprogainajiem retrīveriem vislabākais apmatojuma kopšanas līdzeklis ir ūdens. Pirms izstādes apmatojumu kā ilgviļņus tikai slapinu un bužinu, slapinu un bužinu. Īpaši skaisti suņi kļūst pēc nopeldēšanās. Esmu lasījusi, ka sprogaino spalva ir antialerģiska. Neesmu gan to pārbaudījusi.»
Vēl Gunta par Ornellu saka: «Viņa ir mīlīga, patstāvīgi domājoša un gudra. Nellei ir laba humora izjūta, dažās dzīves situācijās viņa ir ļoti smieklīga, ar izdarībām un jocīgām pozām mūs ne reizi vien sasmīdinājusi. Mūsu pļavās stārķi nenolaižas, Ornella uz viņiem nevar vienaldzīgi skatīties, skrien un rej. Man stāstīts, ka sprogainie retrīveri esot bēgšanas meistari. Manuprāt, labradors ir lielāks klaiņotājs, jo iet pa pēdām. Sprogainajiem nav nosliece uz aptaukošanos, viņi ir ļoti kustīgi un aktīvi. Šķirnei nav raksturīga displāzija, jo šiem suņiem ir vieglāki kauli.»
Laimīgie trīspadsmit
Baltā ziema ir mīnusos, bet kucēni pa aplociņu lēkā kā mazi kazlēni. Klāt ir pusdienlaiks, un Gunta atver speciāli kuplajam metienam konstruētā istabas aplociņa vārtiņus, tad āra durvis un voljēra vārtiņus, kas pagalmā atrodas tieši pretī ieejai mājā. Uz Guntas mīlīgo aicinājumu - nāku, nāku, nāku! - mazie, cits citu apdzīdami, metas uz istabu. Gunta ieber sauso barību divās milzīgās bļodās, katrs sīkucis iestūķējas pie trauka, un uz kādu mirkli istabā iestājas nosacīts miers - kucēni, labsajūtā urkšķēdami, grauž gardās barības ripas un acīgi šķielē, vai citiem netiek vairāk. Pēc pusdienām katrs jāapmīļo, bet, kamēr viens rokās, citi raud, jo arī grib mīļoties. Nepaiet ne desmit minūtes, kad mazie jau šņākuļo saldā pēcpusdienas miegā.
Ornella tikmēr savā vaļā skraida pa pļavu. Viņa mazos barojusi tieši trīs nedēļas, tad kategoriski atteikusies - es vairs ne, lai ēd paši!
Gunta smej, ka dzemdībās bijis pamatīgs šoks - tik lielam ģimenes pieaugumam viņa neesot bijusi gatava. Sprogainajiem parasti dzimst seši septiņi kucēni: «Garlaicīgi mums nav. Priecājāmies, ka visi piedzima sveiki, veseli un dūšīgi. Katru barojām, naktis negulējām, uzpasējām kā mazus bērnus. Viņiem ir izcils tētis, un jau tagad var redzēt, ka bērni izaugs par skaistiem suņiem. Pienācis laiks viņiem doties tautās. Četri jau aizrunāti. Viens brauks uz Maskavu, viens uz Somiju, divi dzīvos Rīgā. Pārējie vēl gaida savus saimniekus. Kad kucēni paaugas, tad grūti tos atraut no sirds. Tā mums bija ar vienu labradoru kucēnu, kurš devās uz Izraēlu. Lai viņu aizvestu, bija jākārto testu testi un dažādas analīzes, bet laiks gāja. Kad devām projām, suņuks jau bija paaudzies, un mums asaras plūda aumaļām.»
Agrāk Gusāni dzīvoja Cēsīs, bet tagad ziema būs jāpavada laukos. Te svaigs gaiss un plašums. Gunta priecājas, ka ar suņiem kā ar labiem draugiem kopā aug arī viņas mazdēli Martins un Rafaels. Visi mīļi, visi labi.