Desmit gados 11 filmas. Kā spēji paveikt tik daudz?
Man tagad ir sajūta, it kā es pati būtu reabilitēta, jo visus šos desmit gadus mani neatstāj sajūta, ka es daru kaut ko nepatīkamu un nevajadzīgu.
Kas tā liek justies un domāt?
Atceros, ar kādām lielām pūlēm 2000./2001. gadā sāku pirmo filmu Sibīrijas bērni. Tā tapa sadarbībā ar Latvijas Televīziju. Pateicoties Jānim Holšteinam, kurš tolaik bija LTV vadības priekšgalā un atbalstīja. Filma bija ēterā un nebija ēterā, tad lika izņemt 20 minūtes... Sniedzu projektus dažādos konkursos, ar milzīgām pūlēm filmai iedeva 1800 latu no valsts budžeta... Bet mēs divreiz braucām uz Sibīriju, kur bez līdzekļiem ceļojām ar visādām gadījuma mašīnām. Prātam neaptveramā veidā Krasnojarskas apgabalā tūkstošiem kilometru attālumos mēģinājām atrast latviešus, kuri tur palikuši. Neviens neko negribēja mums parādīt un pasacīt. Vienīgi Sibīrijas bērni šeit, Latvijā, kartē mums parādīja vietas, kur palikuši puikas un meitenes. Kopš 2000. gada man bija divi ceļi. Viens: mēģināju oficiāli piesaistīt līdzekļus, sniegt projektus, atrast sadarbību LTV, rast iespēju filmai rasties. Otrs ceļš sākās pēc Dienā publicētās mūsu intervijas: jau tajā pašā dienā atskanēja pirmie 180 zvani. Cilvēki atsaucās, zvanīja un teica: jā, pēc šīs intervijas mēs sapratām, ka gribam jums izstāstīt savu dzīvesstāstu. Jo jums ticam un sapratām, ka gribat uzklausīt nevis formāli, bet pa īstam. No šīm pirmajām 180 intervijām tapa Sibīrijas bērni. Sibīrijas dienasgrāmatas. Cilvēki turpināja zvanīt. Radās jaunas filmas un doma par grāmatu Sibīrijas bērni, kurā būtu apkopotas visas intervijas.
Vai attieksme tagad ir mainījusies?
Joprojām grūti ir dabūt kaut minimālus līdzekļus. Pēdējai filmai VKKF piešķīra 1000 latu, tikai vakar uzzināju, ka piešķirts vēl papildu finansējums… Braucam par personiskajiem līdzekļiem un trimdas latviešu ziedojumiem. Ir milzīgs prieks, ka man zvana Sibīrijas bērnu bērni un mazbērni. Tas ir ļoti būtisks informācijas un emociju lauks. Spēku dod cilvēki, kurus esmu intervējusi un kuri kļuvuši par maniem tuviem draugiem. Kad cilvēks tev izstāsta savu dzīvi, viņš jūtas ar tevi saistīts.
Ar cik likteņiem šajos gados esi saskārusies?
Pavisam esam intervējuši 741 cilvēku, un 718 intervijas ir iegājušas abos Sibīrijas bērnu sējumos. Visas ir arī nofilmētas video, jo mans sapnis ir...
Izveidot videogrāmatu, videokrātuvi?
Jā. Es joprojām to domāju īstenot. Lai, teiksim, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā vari pasūtīt tieši konkrēta cilvēka interviju un arī redzēt, kāds viņš izskatījās. Jo pie katras intervijas mums ir arī fotogrāfijas, kāds viņš bija pirms izsūtījuma, kāds - Sibīrijā un pēc tam. Manuprāt, tā ir viena no lielākajām grāmatas vērtībām, ka var ne tikai izlasīt interviju, bet arī ieraudzīt cilvēku, laikmeta liecību.
Ziemeļu dabas varenība un dzīves skarbā vienkāršība šķiet kā no gadsimtu pagātnes.
Kad mēs Karaulā bērniem prasījām, vai jums ir internets, atbilde skanēja: kam mums internets? Mums ir Jeņiseja! Viņiem tas neliekas tik saistoši un interesanti kā mūsu jauniešiem, kuri caurām dienām pavada pie datora. Viņi ir aizņemti ar eksistenciālām problēmām.
Ārkārtējs sals un tumsa polārajā naktī, bads un slimības. Pēc malkas jābrauc 18 kilometru, turklāt laiviņā pāri Jeņisejai, kur bieži plosās vētras... Kā to ielikt vienā filmā?
Sibīrijas bilancei mums bija 25 stundas safilmēta materiāla, nobraucot 24 tūkstošus kilometru un aizbraucot Tālajos Ziemeļos, kur neviens ārzemnieks vispār nav bijis: Karaulā, Ustjportā, Pimenā Tolstij Nosa pussalā. Tie, kuri kā bērni tur bijuši, gribēja apmeklēt vietas, kur palika vecmāmiņa, brālītis, māsiņa vai mamma. Materiāls ir unikāls gan vizuāli, gan saturā. Vispirms izveidojām divu stundu garu filmu divās daļās Brauciens uz Sibīriju 2010. gadā. Sakoncentrējām Sibīrijas bilanci 52 minūtēs. Ansis Epners savulaik deva padomu: jo ilgāk (mēnešiem!) montē un griez, jo vairāk tas viss, ko esi izmetis ārā, tomēr jūtams tur iekšā. Spēks, jūtas, dabas varenība un cilvēku pārdzīvojumi ir tur iekšā.
Cik vietās bijāt pēdējā braucienā?
Divās nedēļās pērnvasar nobraucām 24 000 kilometru: arī Arčinskā un Biriļusos, kur bija arī Žagaru dzimta, Tomskā, Kolpaševā, kur izsūtījumā bijusi arī Sandra Kalniete. Pēc tam 500 km uz Kargasoku. Braucām 18 stundas. Sibīrijā 100 kilometru nav attālums. Bet sākās ar to, ka 2009. gada braucienā Aizputes vidusskolas direktore Liveta Sprūde man teica: tagad esmu redzējusi Igarku, kur bija mana māte, bet man ir sapnis nokļūt Tālajos Ziemeļos, Pimenā. Tur apglabāta mana vecmāmiņa, kurai es esot līdzīga. Vai tur iespējams nokļūt? Sākumā domāju: nē, tur nav iespējams nokļūt. Jau lidojot uz Noriļsku vajadzīga atļauja, bet Taimiras pussalā - vēl stingrākas atļaujas, un nav nekāda transporta: kuģi un lidmašīnas turp nebrauc. Tomēr radās vēlēšanās to izdarīt. Atļaujas sagādāju, bet līdz pēdējam brīdim nezinājām, vai tiešām no Dudinkas būs kuģis, kas aizvedīs līdz Karaulai. Bet no turienes līdz pussalai jābrauc ar laiviņām, kuģis uz Lielo zemi brauc tikai divas reizes nedēļā, un vietējiem jau gadu iepriekš jāpiesakās, lai dabūtu iekāpšanas talonu… Kad mēs, 18 cilvēku grupa, atbraucām Karaulā, bija jau vakars. Vietējās varas pārstāvis teica: ziniet, ņenci nedrīkst naktī iet uz kapsētu. Bet mums no rīta jau jākuģo atpakaļ. Teicu, ka Latvijā pašlaik nav nakts un mums ir citi tikumi. Braucām trijos piegājienos, jo laiva var uzņemt tikai sešus. Rīta agrumā atgriezāmies, tad sākās vētra. Kuģis nevarēja tuvoties piestātnei, bet kapteinis, zinot, ka nokavēsim lidmašīnu Noriļskā, pats veda mūs caurā kuģa laivā… Pa rāciju atcirta: es latviešus aizvedīšu! Mums pa šiem gadiem radušies draugi, šoferi, kuri dara visu, lai mēs atrastu un satiktu visus, kurus meklējam. Pirmajos gados vienmēr sākumā gājām uz kapsētu, uz tirgu un daudz runājāmies ar veciem cilvēkiem. Par latviešiem visi ir vislabākajās domās.
Kad pirmoreiz biji Sibīrijā?
1966. gadā, kad pirmoreiz satiku savu tēvu. Man bija 16 gadu, es saņēmu pasi, un tēvs pēc 15 gadiem iznācis no apcietinājuma. Viņu, latviešu leģionāru, 1945. gadā notiesāja uz desmit gadiem. 1947. gadā viņš izbēga no nometnes Urālos un slēpās mežos Latvijā. Es piedzimu 1950. gadā. Nākamajā vasarā tēvu apcietināja uz 25 gadiem. Viņš bija Karagandā un Džezgistanā un pēc soda izciešanas apmeties 100 km no Omskas, bez tiesībām atgriezties Latvijā… Iesēdos lidmašīnā Rīga-Omska, tēvs mani sagaidīja lidostā.
Šovasar tev un komponistam Pēterim Vaskam būs jau otrie Līgo svētki Sibīrijā?
Brauciens sāksies 17. jūnijā - vispirms uz Omsku un Jekaterinburgu, kur cietumā nošauti daudzi latvieši. Jāņus svinēsim Soļikamskā, kur bija vairāki Usoļlaga un Vjatlaga lēģeri. Nākamajā dienā dosimies Kirovas virzienā, uz lēģeru punktu centru Ļesnajā. Pabūsim arī Slobodskā, kur savulaik izsūtījumā bija Rainis. Reiz jau Jāņus nosvinējām Krasnojarskas apgabalā, Zapasnoj Ingešā.