2011. gada 28. maijā, dažas dienas pirms prezidenta vēlēšanām, tā laika Valsts prezidents Valdis Zatlers paziņoja, ka 10. Saeima ir zaudējusi viņa uzticību, un ierosināja referendumu par Saeimas atlaišanu. Ir pagājuši trīs gadi, lai gan šķiet, ka notikumi risinājās pirms veselas mūžības. Zatlers iekļuva Latvijas vēsturē kā pirmais Valsts prezidents, kurš izmantojis iespēju rosināt Saeimas atlaišanu, kā arī vēlāk kā pirmais prezidents atjaunotās Latvijas vēsturē, kurš netika pārvēlēts amatā uz otro pilnvaru termiņu.
Rīkojuma nr. 2 trešā gadadiena ir sinhrona ar personāža un viņa dibinātās Reformu partijas politisko izvadīšanu. Mazāk nekā trīs gadi no šķietama tautas varoņa līdz vienkārši nemīlētam politiķim. No emociju kulminēšanas un eiforijas līdz absolūtam politiskam bankrotam.
Abstrahējoties no 2011. gada lēmuma konteksta, par ko tad ir Zatlera politiskās darbības stāsts pēc Rīkojuma nr. 2, ienākot uz drupām politikā un piesakot jaunu ēru?
Pirmkārt, Zatlers iekļuvis praktiskās politikas manuāļos ar to, kā trīs gadu laikā ar vērienu notrallināt pēkšņi klēpī iekritušo politisko kapitālu. No 22 vietām viņa dibinātajai Reformu partijai 2011. gada ārkārtas vēlēšanās līdz 1% atbalsta šogad aprīlī. Viņš kā tāds Latvijas politikas meža sanitārs trīs gadu laikā ir atbrīvojis teritoriju, lai par vietām parlamentā šobrīd cīnītos citi. Šogad maijā sekoja loģiska partijas izbeigšanās, īpatni pievienojoties Vienotībai, bet saglabājot Saeimas frakciju. Zatlera partijas redzamākie kadri politiski migrē, pelēcības atgriezīsies pie «pirmsrevolūcijas» rūpaliem. Tā pat nebija vienu vēlēšanu partija, drīzāk dažu mēnešu, jo runa pat nav par uzticības zaudēšanu trijos gados, bet krietni vien dinamiskāk. Un galvenajiem varoņiem šoreiz īsti nav ko vainot, lai gan tā pierasts un gribētos.
Tas noteikti ir stāsts par to, ka Latvijā politikā joprojām var nokļūt nejauši. Runa ir gan par pašu Zatleru un to, kā viņš kļuva par prezidentu, gan tiem, kuri steigā dibinātās Reformu partijas vagonā iebrauca 11. Saeimā pēc ārkārtas vēlēšanām. Lielai daļai partijas deputātu dažus mēnešus līdz vēlēšanām nebija plāna nedz par politiku, nedz startu vēlēšanās. Notikumu karuselis sagriezās tā, ka startēja. Jo tā sanāca. Attiecīgi tas bija arī stāsts par nepareizajiem cilvēkiem nepareizajās vietās. Pārskatot kaut vai partijas deputātu uzvārdus, atliek vien retoriski pavaicāt, cik «aktīvi» Saeimā deputātam jārosās, lai par viņu trīs gadus nedzirdētu vispār? Pelēcību kults, vai ironizējot - deputāta vieta kā sociālā atbalsta instruments.
Tāpat tas ir stāsts par to, ka bez elementāras politiskās pieredzes nav iespējama jēdzīga politiskā darbība. Politika ir gana komplicēta nodarbe, lai vienkārši atnāktu bariņš «gribētāju», nojauktu visu līdzšinējo un būvētu sapņu pilis, lai cik idejiski tirgojamas tās būtu.
Tas ir stāsts arī par to, kā uzmeta, ņirgājās un politiski apspēlēja šķietamie sabiedrotie, padarot par apsmieklu eksprezidenta dzīvokļa remonta stāstā. Tēma tika turēta karsta visdažādākajos līmeņos līdz pat publiskai ekskursijai dzīvoklī un skaidrošanos par katru santehnikas vienību.
Stāsts ir arī par to, kā zibenīgi sīknaudā izmainīt tās idejas, ar kurām viņš pieteica sevi 11. Saeimas vēlēšanām. Šeit Reformu partijai vieta vēstures plauktā teju blakus Zīgerista partijai. Atšķirība tik tā, ka vieni potenciālo vēlētāju baroja ar banāniem, otri naivos un cerībā trakojošos vērienīgi, paštaisni baroja ar ideju. Baroja, precīzi jūtot īsto laiku un vietu. Ja piesaki tik fundamentālas pārmaiņas un ar tik lielu blīkšķi savīstītām dūrēm starmešu gaismās, tad nākamajam solim jābūt rīcībai. Zatlers bija pārdevis biļetes uz šovu, par kura realizācijas scenārijiem viņam nebija nojausmas. Skatītājs falšumu sajuta ātri. Reformu partijas reitings gan šķelšanās, gan citu notikumu ietekmē pēc vēlēšanām novēlās zem 5% atzīmes.
Noteikti Zatlera politiskajai streipuļošanai pakārtots ir stāsts par neticības vairošanu politiķiem un Latvijas politiskajam procesam kopumā, vēl vairāk nostiprinot klišejisko uzskatu, ka vienkāršam iedzīvotājam ar savām iniciatīvām iespējas ietekmēt politiskos procesus gluži vienkārši nav. Neticība un apātijas vairošana pret politiku ir viena no negatīvākajām Zatlera politiskās darbības blaknēm. Te sava loma daudziem apstākļiem - sākot no totāla harismas, pieredzes un komandas trūkuma līdz dančiem Jaunā viļņa ballītē vai atrašanos modes skatē Lietuvā Zolitūdes traģēdijas laikā. Viņš kā bravūrīgs augstlēcējs latiņu uzlika sev neņemamā augstumā, reformu jēdzienu padarot par sinonīmu teju destrukcijai.
Politologs Ivars Ījābs nesen intervijā Dienai, runājot par eksprezidentu, sacīja, ka viņš šajos trijos gados ir ieguvis vērtīgāko, ko šajā pasaulē var iegūt, proti, pieredzi. To pašu pieredzi, par kuru nav bargāka skolotāja. Lai gan man joprojām nav pārliecības par to, vai Zatlers no Latvijas politikas vairāk ir ņēmis vai tai devis, bet paldies viņam gribētos pateikt par to, ka kopā ar personisko pieredzi viņš to devis arī mums visiem.