Šajā gadījumā savam dēlam Kasparam. Taču, kamēr Līgai ir skaidra nostāja par orgānu transplantāciju, liela daļa cilvēku par to nedomā. Savukārt, ja arī ir pieņēmuši lēmumu, to neatklāj tuviniekiem vai nenostiprina ar parakstu. Līdz ar to tiek apgrūtināts orgānu transplantācijas process slimnīcās un kāda dzīvība tāpēc var palikt bez glābiņa.
Rēta ar lepnumu
Par savu izvēli - ziedot dēlam nieri - Līga nav šaubījusies nevienu brīdi. Radi un paziņas gan mudinājuši domāt par to, kā varēs dzīvot tikai ar vienu nieri, tomēr sieviete uzreiz zinājusi - ja nemēģinās, tad visu mūžu nožēlos.
Situācijā, kad bija nepieciešama orgānu transplantācija, Līgas ģimene nonāca šā gada pavasarī, Kaspara veselības stāvoklim pasliktinoties. Kad Līgas dēls bija divus gadus vecs, kļuva zināms, ka nākotnē viņam būs problēmas ar nierēm. Toreiz zēns tika vests uz celiakijas pārbaudi, lai noskaidrotu, vai viņu nav skārusi tā pati saslimšana, kas māsu. Tomēr atklājušās nopietnākas veselības problēmas, un māsa ieguvusi brāļa sargeņģeļa lomu. Pēc slimnīcā pavadīta mēneša, kura laikā veikta virkne pārbaužu, uzsākta puisēna ārstēšana, taču četru gadu vecumā ļoti izteikti palielinājusies viena no nierēm, deformējot pat ribu loku. Niere izoperēta, tomēr problēmas ar to nav beigušās. Kasparam augot, izteikti palielinājusies arī otra niere, traucējot citu orgānu darbību. Līga atceras, ka puiku nēsājusi uz rokām, jo viņš vairs nav spējis paiet, - nieres svars sasniedzis 5,5 kilogramus, kamēr pats zēns svēris vien 14 kilogramu. Līdz ar to pieņemts lēmums arī par otras nieres izņemšanu. Tajā brīdī Līga nav šaubījusies, ka dēlam atdos vienu no savām nierēm. Bail nav bijis, lielāks uztraukums bija tieši par saderību. Bet arī gadījumā, ja Līga veselības apstākļu dēļ nevarētu nieri ziedot, to būtu gatavs darīt zēna tēvs. Rezultātā šā gada 13. maijā tika veikta transplantācija.
Līga tagad smej, ka skaitlis 13 nepavisam nav nelaimīgs cipars, - šobrīd abiem veselības stāvoklis ir ļoti labs un zēna analīzes ir pat labākas, nekā cerēts. Par notikušo gan atgādina liela rēta uz Līgas vēdera, taču to viņa nēsājot ar lepnumu.
Donoru trūkst
Pretējā situācijā pirms pusotra gada nokļuva Normunds. Viņš nieri saņēma no miruša anonīma donora. Apmēram pirms 12 gadiem Normunda nieres sāka zaudēt savas funkcijas, bet pirms nepilniem diviem gadiem jau tika izmantota dialīze. Pat bez lūguma palīdzēt pieteicies viņa tēvs, tomēr sagadīšanās rezultātā par donoru kļuvis kāds cits, un transplantācija veikta pagājušā gada maijā. Normunds atzīst, ka pirms pats nokļuvis šādā situācijā, par orgānu transplantāciju un ziedošanu nebija domājis, bet tagad saprot, cik tas ir būtiski.
Lai gan būtu iespējams veikt daudz vairāk orgānu transplantāciju un tādējādi glābt cilvēku dzīvības, Latvijā un arī visā Eiropā trūkst transplantācijai nepieciešamo orgānu. Ik gadu gaidītāju skaits, piemēram, uz nieres transplantāciju, ir gandrīz divreiz lielāks nekā saņemto orgānu skaits. Pēc Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas datiem uz sirds transplantāciju šobrīd rindā gaida desmit cilvēku, no kuriem divi ir bērni. Savukārt aknu transplantācija gadā vidēji varētu atrisināt 50 cilvēku likteņus, taču tā joprojām nav valsts apmaksāto operāciju sarakstā. Valsts apmaksāta nav arī aizkuņģa dziedzera un plaušu transplantācija.
Pavisam nesen notikušas pirmās divas valsts finansētas sirds transplantācijas operācijas, un tādas Latvijā varētu veikt arī biežāk - ārsti un nepieciešamā aparatūra tam ir, taču pietrūkst finansējuma un sakārtotas sistēmas. Latvijas Transplantācijas centra transplantologs Jānis Bicāns arī piebilst, ka par līdzekļiem, kas samaksāti par transplantācijām ārpus Latvijas, varētu organizēt transplantāciju tepat Latvijā. Tas arī ietaupītu līdzekļus, jo jebkura orgāna transplantācija ir lētāka par tā funkcijas mākslīgu aizstāšanu.
Valsts finansējums gan nav vienīgā problēma. Slimnīcā samērā bieži saskaras ar situācijām, kad nav iespējams saņemt mirušā cilvēka radinieku piekrišanu vai tiek saņemts aizliegums. Nieru transplantācijas nodaļas ārsts Jānis Jušinskis Dienai norādīja, ka biežākie iemesli, kāpēc neizdodas saņemt orgānus transplantācijai, ir piederīgo atteikums, strīdi ģimenē pirms notikuma, draudi ārstiem, materiāla labuma pieprasījums, reizēm vispār nav iespējams atrast cilvēka tuviniekus.
Kad vajadzēs, sapratīs
Lai izvairītos no šādām situācijām, labākais risinājums ir atzīme Iedzīvotāju reģistrā vai šī jautājuma pārrunāšana ģimenē, tuviniekiem skaidri paužot savu gribu. Oficiāli jebkurš savu nostāju var formulēt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP), klātienē vai elektroniski aizpildot īpašu iesniegumu. Vairāk gan cilvēki šo iespēju izmanto, ja nevēlas orgānus ziedot. Kā Dienai pastāstīja PMLP pārstāve Laura Laiva, no 2002. līdz 2013. gadam šo iespēju izmantojušas 1165 personas, no kurām 445 devušas atļauju, savukārt 720 - aizliegušas. Ja cilvēks savas dzīves laikā Iedzīvotāju reģistrā nav veicis atzīmi, ka iebilst pret savu orgānu un audu izmantošanu, tad saskaņā ar likumu viņa orgānus mediķi drīkst izmantot transplantācijā. J. Bicāns gan Dienai piebilst, ka «mīļā miera labad» vienmēr cenšas šo jautājumu pārrunāt ar mirušā cilvēka tuviniekiem un lūgt viņu atļauju orgānus izmantot.
Lai cilvēkus rosinātu aizdomāties un runāt par orgānu un audu izmantošanu pēc nāves, nule sākta kampaņa ar saukli «Kad pašam vajadzēs - sapratīsi». Jautājuma aktualitāti apliecinājusi arī pirms kampaņas veiktā iedzīvotāju aptauja internetā: 75% aptaujāto atzinuši, ka piekristu ziedot savus orgānus pēc nāves, taču uz jautājumu, vai šī tēma pārrunāta ģimenē, 67% atbildējuši noliedzoši.