Atradums nenoliedzami bija interesants, domāja Kamilla. Taču tam nebija nekāda sakara ar to, ko viņi bija atbraukuši meklēt. Ja nu Vans Kons Trans un nupat izskaloto dzīvnieku atradušie zvejnieki bija pļāpājuši niekus? Ja nu konritiem nebija cieta apvalka kā zobenastēm? Tad miljoni zivju, krabju un citu jūras radījumu varbūt jau bija iestūķējuši to vaigos. Varbūt vairs nebija nekā, ko varētu atrast. Visa šī ekspedīcija tad acīmredzot būtu tīrais neprāts. Kamilla ieskatījās pulkstenī. Viņiem vajadzēs uznirt pēc piecām minūtēm. Arī šoreiz niršana nebija nekā devusi.
Pēdējo četru nedēļu laikā viņi bija niruši divas vai trīs reizes dienā un katru reizi izpētījuši apmēram desmit hektāru plašu teritoriju. Turklāt Priecīgais pūķis bija izķemmējis dziļākus ūdeņus ar eholoti. Viņi jau agrāk bija atraduši dažas nogrimušas laivas un divus vidēja izmēra kuģu vrakus. Viens no vrakiem bija mūsdienīgs kravas kuģis, taču otrais bija šķitis krietni vecs. Viņi tomēr nebija apstājušies, lai izpētītu nogrimušos kuģus, lai arī tas būtu bijis interesanti. Viņi tagad meklēja ko citu, un bija neiespējami pateikt, cik ilgi viņi to vēl varēs darīt. Tas bija tikai laika jautājums, kad nākamais virpuļviesulis sasniegs Tonkinas līci. Kad Marti nākamajā rītā modās kafijai, Hua uz viņu nolūkojās sadrūvusi. Marti uzminēja, par ko ir runa.
- Jauns taifūns?
Hua vārgi pamāja.
- Vai tas nāk šurp? - jautāja Kamilla.
Hua pakratīja galvu.
- Laika ziņās teica, ka tas paies garām pa dienvidu pusi. Arī šeit var mazliet šūpot, taču daudz diezin vai. Ja vien...
Hua pārtrauca teikumu vidū, taču nebija grūti uzminēt, ko viņa domā.
- Ja vien vētra nemaina virzienu, - papildināja Marti.
- Taifūni ir neparedzami, - Hua piesardzīgi teica. - Un šī ir vismaz ceturtā līmeņa viesuļvētra. Ja tā pagriežas uz šejieni...
Marti domīgi noskatījās uz jūru. Tad viņš pieņēma lēmumu.
- Tātad tas nav izdevies, - teica Marti.
- Vai tu gribi padoties? - jautāja Kamilla.
Marti ielēja sev kafiju no liela termosa, ko Hua bija iznesusi uz klāja.
- Negribu apdraudēt neviena dzīvību, - teica Marti. - Turklāt... varbūt šis jau sākotnēji bija bezcerīgs mēģinājums. Izpētāmā teritorija ir pārāk liela. Mums šeit vajadzētu būt simtam, diviem simtiem nirēju un desmit eholotēm. Lai mums paveiktos ar pašreizējiem resursiem, būtu vajadzīga neiedomājami liela veiksme. Tā gadījies, ka mums tādas nav.
- Tu gribi teikt, ka mums vajadzētu doties prom jau šodien? - Kamilla jautāja.
- Manuprāt, tas būtu prātīgi, - Marti atbildēja.
Marti izdzēra kafiju un devās dot norādes Kvokam. Kad viņš atgriezās pie Kamillas un Huas, gaisotne bija nomācoša, un neviens neko neteica. Viņi dzirdēja, kā Kvoks paceļ enkuru. Pēc brīža Smejošā pūķa vecais dīzeļmotors sāka rūkt. Kuģis noraustījās un sāka mierīgi pukšķināt uz ziemeļaustrumiem.
- Nu, tas taču tāpat bija interesanti, - Kamilla mierinoši teica. - Ainavas bija brīnišķīgas, un esam redzējuši daudz delfīnu un trīs vaļhaizivis. Tā ka man nerūp, pat ja neatradām neko ievērojamāku. Taču Marti dažas vaļhaizivis laikam nespēj mierināt, Kamilla nodomāja.
(Turpinājums 15. augusta numurā)