Jūrā gandrīz nebija vēja, taču pretī vēlās mazas, pusmetru augstas viļņu rindas aptuveni no turienes, kurp viņi devās. Tās sitās pret kuģa priekšvadni un svieda šļakatas uz priekšējā klāja abās kuģa pusēs. Pilieni mirguļoja saulē, un ik pa brīdim gaisā uz mirkli varēja redzēt arī mazas varavīksnes. Smalka ūdens migla smidzināja sejā. Tā garšoja pēc sāls un jūras.
- Varbūt šī tomēr nebija tava pēdējā iespēja redzēt konritu, - Kamilla vēl mēģināja.
- Droši vien bija gan, - teica Marti.
- Es noteikti varu apmaksāt arī otru šādu ekspedīciju. Kaut vai jau nākamgad.
Marti nošūpoja galvu.
- Halonas līcī miris konrits parādās varbūt reizi gadsimtā, - viņš nopūtās. - Tā ka līdz nākamajai reizei droši vien vajadzētu gaidīt diezgan ilgi. Es nevaru tev atļaut izšķiest vēl vairāk naudas manu sapņu un apsēstību dēļ. Ar šo pietiek.
Kamilla nezināja, kā viņai vajadzētu pret to izturēties. Jo tas, ko Marti pateica, saprotams, zināmā mērā bija pat veselīgi. Pieauguša cilvēka spriedums. Taču vienlaikus tas nozīmēja liela un Marti svarīga sapņa galīgu sabrukumu.
- Es reiz domāju, ka būtu svarīgi pierādīt, ka konrits nav izdoma, - Marti sašļucis sacīja. - Es domāju, ka tas gandrīz noteikti ir izmiris vai atrodas uz izmiršanas robežas. Ja es spētu pierādīt, ka tas patiešām pastāv un nav tikai mītu dzīvnieks, to varētu aizsargāt un varbūt vēl glābt. Kādas fantāzijas! Vistīrākie nomoda sapņi!
Marti izklausījās tik nomākts, ka Kamillai kļuva viņa žēl. Hua iznāca uz klāja ar mazu viskija pudeli un ielēja Marti krietnu šļuku.
- Ņem šo, - Hua ieteica. - Domāju, ka tev to tagad vajag.
Marti izdzēra viskiju un nosprauslājās, kad šķidrums apsvilināja muti un rīkli.
- Turklāt, pat ja mēs būtu atraduši konritu, diez vai būtu spējuši to izglābt, - viņš skaļi nopūtās.
- Ko tu ar to gribi teikt?- jautāja Kamilla.
- Apmēram simt gadu laikā mēs tāpat būsim izdzēsuši vairāk vai mazāk visus jūras dzīvniekus no dzīvo sarakstiem, - Marti apcerēja. - Cilvēce saražo tik daudz oglekļa dioksīda, ka viss izzūd. Augu planktons un koraļļi. Dzīvnieku planktons. Lielāki vēžveidīgie. Moluski. Tinteszivis un kalmāri. Zivis. Vaļi un delfīni. Vai tad nu arī konriti tiem nepievienotos. Varbūt tas krastā izskalotais jau bija pēdējais no savas sugas.
Varbūt tas tomēr ir jau mazliet pārlieku depresīvs situācijas novērtējums, domāja Kamilla. Vai arī Marti ir taisnība?
- Bez planktona un koraļļu ražotajiem sēra savienojumiem virs jūras nevar izveidoties visai daudz mākoņu, - teica Marti. - Mākoņi, ko rada planktoni, atvēsina planētu par desmit grādiem. Ja mēs iznīcināsim planktonu, mums drīz kļūs diezgan karsti. Es, starp citu, neticu, ka mēs tam tiksim cauri sveiki un veseli. Tas ir, neviens no mums.
Nu, protams, tagad visam jābūt slikti, Kamilla dusmīgi nodomāja. Taču vienlaikus viņa juta, kā Marti pesimisms sāk pielipt arī viņai.
Hua ar roku norādīja uz salu, kas palika labajā pusē.
- Paskatieties nu uz tām, - viņa mudināja.
Tuvākā sala bija neparasti robaina, vēl raupjāka nekā Tsina. Tā bija gandrīz kolonnveidīga sala, kas pacēlās virs jūras kā pilnīgi taisna klints. Virsotne bija līdzena un nosegta zemiem kokiem. Nogāzes bija tik stāvas, ka koki nespētu iesakņoties pat plaisās. Pēc brīža viņi tomēr redzēja, ka salas ziemeļu pusē klintis deva ceļu daudz lēzenāk augšup vedošai ielejai. Tajā necaurejamos biezokņos auga zemi koki un citi augi. Viss padziļinājums bija itin kā zaļa, bieza kažoka noklāts. Ielejas malās bija lielas alas. Tās pavērās pelēkajā kaļķakmenī kā vairākus metrus platas vaļējas mutes.
Sala bija vismaz trīsdesmit metru augsta, taču tā nevienā vietā nevarēja būt platāka par dažiem simtiem metru. Tās ziemeļu pusē bija otra, mazāka sala. Tikai neliels šaurums, kas šķita sekls, atdalīja vienu salu no otras.
(Turpinājums 22. 08.)