Kvoks ar roku norādīja uz salas krastus apjozušo stāvo klinšu augstāko un stāvāko vietu.
- Runā, ka ieeja ir dažus metrus zem ūdens, - viņš vēl precizēja.
Marti novērtēja attālumu. Jāpeld būs apmēram trīssimt metru.
- Vai pievest jūs tuvāk? - Hua jautāja
- Nevajag, - teica Marti. - Ceļš nav tāls.
Viņš ievēroja, ka Kvoka seja ir domīga.
- Senāk teica, ka šīs salas un sevišķi tā ala ir bīstama vieta, - stāstīja Kvoks. - Runā, ka neviens no alā ienirušajiem cilvēkiem nekad nav atgriezies. Zvejnieki izvairās no šīm salām.
Varbūt arī mums nevajadzētu doties, Kamillai ienāca prātā. Taču tas, ko Kvoks teica pēc tam, aizslaucīja viņas šaubas.
- Taču tas bija sen, un nezinu, vai arī tolaik tam bija kāds pamatojums, - turpināja Kvoks. - Vismaz tagad tāda nav. Esmu uz šejieni vedis nirējus vismaz divdesmit reižu, un visi vienmēr ir atgriezušies.
- Mums vajadzēs kabatas lukturus, alā droši vien ir tumšs, - teica Marti. - Paņemsim arī harpūnas drošības pēc. Varbūt mierinājumam dabūsim svaigas zivis!
Kamilla uzsēja mugurā skābekļa balonu, uzvilka masku uz acīm un paņēma snorkeļa iemuti starp zobiem. Tad viņa atmuguriski pār bortu ievēlās ūdenī. Marti mirkli pagaidīja un sekoja.
Viņi nira uz augstās kaļķakmens klints pusi, pie kuras, pēc Kvoka teiktā, vajadzēja būt alai. Viņi paspēja nopeldēt tikai mazu gabalu, kad jau redzēja, ka arī šī teritorija izmantota par zemūdens izgāztuvi. Dzelmes smiltīs gulēja alus pudeles un kārbas. Marti ievēroja vairākas markas. Ba-ba-ba, Carlsberg un Fosters. Vēl viņi redzēja arī Fanta un Coca-Cola pudeles, sarūsējušas konservu bundžas un daudz citu atkritumu, ko aiz sevis atstāj cilvēki. Starp mēsliem atkal bija jūrā nogrimušu mucu atliekas. Tās slējās visapkārt dzelmes smilšu kāpām, vietām pa vienai, citur veselām kaudzēm un rindām. Tās acīmredzot bija iegāztas jūrā jau sen, jo bija gandrīz smilšu apraktas.
Visi tie atkritumi nudien izjauc šīs vietas pasakaino burvību, nopūtās Marti. Viņi bija pārāk tuvu sauszemei, un uz Vjetnamu gada laikā atbrauc visai daudz tūristu. Vai varbūt šaurums starp salām darbojas kā kausveidīgs slazds, kurā sakrājas atkritumi.
Tad alas mute jau bija viņu priekšā. Liela, melna atvere gaišākā, jūras ežu izraibinātā klintī, kā milzīga jūras dzīvnieka aszobainā rīkle. Daļa alas ieejas bija zem smiltīm. Tā daļa, kas sniedzās virs smiltīm, bija apaļa kā cilvēku veidota, mākslīga arka.
Viņi papeldēja zem arkas. Gāzes burbulīši atbalsojās ausīs, pacēlās mazliet augstāk, griezās gar jumtu un tad palika iesprostoti tā iedobumos. Cik ilgs laiks paies, pirms burbuļi izšķīdīs ūdenī? Marti iedomājās.
Arī alā bija zem smiltīm daļēji apraktas mucas. Marti pārliecinājās, ka tās bija vismaz divu dažādu izmēru. To dibeni un vāki droši vien bija norūsējuši un izjukuši jau sen, jo no tiem vairs nekas nebija palicis pāri. Uz mucām vienotā slānī auga jūras pīlītes un moluski. Mazas zivis un dažus centimetrus gari, iegareni vēžveidīgie peldēja to aizsegā.
Marti apstājās, lai papētītu vienu no mucām.
(Turpinājums 12. septembra numurā)