Kad acis atkal pierada pie apgaismojuma pārmaiņām, viņi saprata, ka stāv dziļā šahtā, kas līdzinās skurstenim. Tā sākās apmēram trīs metru augstumā. Apakšdaļā tā varbūt bija metru plata, taču pēc dažiem metriem saauga gandrīz kopā, jo no klintīm sniedzās šauri izvirzījumi. Virs radzēm šahta atkal kļuva platāka, taču izskatījās, ka augstāk ir vēl otrs sašaurinājums, aiz kura varēja izšķirt koku saknes un strēli samta zilu debesu. Līdz augšai droši vien bija vismaz piecpadsmit divdesmit metru.
- Visas šīs alas tātad ir augšā augošo skujkoku izēstas? - jautāja Kamilla.
Marti pamāja.
- Skābās kritalas mitrā zemē rada vieglu ogļskābi, - viņš teica. - Tā izēd sārmainajā kaļķakmenī alas un caurumus. Eiropā tādas caurumaina siera klintis sauc par karstiem.
Kamilla aplūkoja skurstenim līdzīgās sienas un meklēja tajās atbalstus rokām un kājām. Sienās bija papilnam plaisu un caurumu.
- Interesanti, - teica Kamilla. - Vai pa šo varētu uzrāpties augšā?
- Es neieteiktu. Nevajadzīgi bīstami bez virves. Turklāt augšdaļa izskatās pārāk šaura.
Marti norādīja ar roku uz klinšu radzēm, kas iespiedās šahtas vidū.
- Mēs netiktu cauri tām radzēm, - viņš teica. - Neticu, ka sprauga tajā vietā ir vairāk nekā trīsdesmit vai četrdesmit centimetru plata. Taču paskatīsimies, cik tālu šī ala ved.
Viņi turpināja doties uz priekšu, un ala atkal kļuva krēslaina. Tās pamatne pamazām veda lejup un nozuda tumsā. Kamilla ieslēdza lampu un ieraudzīja alas dibenu. Vai varbūt tas bija tikai līkums, un ala aiz tā atkal turpinājās. Gaismā varēja atšķirt arī dažus mazus stalaktītus.
Ala šķita drēgnāka nekā pirmīt. Kamilla aukstumā nodrebinājās un piepeši saprata, ka vairs nav sevišķi ieinteresēta izpētīt tuneļa otru galu.
- Griežamies atpakaļ, - viņa ierosināja. - Man sāk salt!
Viņi atgriezās zem saules staru izgaismotās šahtas.
Kamilla noskatījās uz melno alu, no kuras viņi bija nākuši.
- Cik gara tā ala ir? - viņa jautāja? - Cik tālu ir skābekļa baloni?
- Varbūt trīsdesmit metru, - novērtēja Marti.
- Ne vairāk? - Kamilla šaubījās. - Ceļš šķita daudz garāks!
- Arī īss attālums šķiet garāks, kad ir piķa melna tumsa, - teica Marti.
- Kā tu domā, vai būtu iesp...
Kamillas teikums pārtrūka vidū, jo no alas pavisam pēkšņi atskanēja vispirms maza čaboņa un tad viegli plīstoša skaņa, it kā viens akmens berztos pret otru. Tad atskanēja stiprāks krakšķis, un pēc dažām sekundēm sekoja skaļš šļaksts. Vai, iespējams, vairāki ātri šļaksti.
Kamilla vaicājoši paskatījās uz Marti.
- Šķiet, ka no alas sienas nokritis akmens, - teica Marti.
- Šeit taču ir droši? Vai mums nevajadzētu doties?
- Kaļķakmens alās šad tad gadās mazi akmens nogruvumi, - Marti apgaismoja. - Pagaidīsim mirkli, pirms ejam, tur var nokrist vēl.
(Romāna fragmentu noslēgums 17. oktobra numurā)