Laikā, kad tālajā 1162. gadā imperatora Frederika Barbarosas karakalpi ieņēma Milānu, Ķelnes arhibīskaps vērsās ar lūgumu, vai pie vienām sāpēm dārgie tautieši nevar mazliet pašiverēt Milānas svēto relikviju krājumos. Jo īpaši arhibīskapam kārojās iegūt savā īpašumā Bībelē minēto trīs austrumu gudro pīšļus. Tā arī notika, un Milāna ķīvējās ar Ķelni par svēto relikviju atgūšanu gadsimtiem ilgi, līdz pat 1909. gadam. Skaistais šajā stāstā ir mūsdienu vēsturnieku secinātais, ka pīšļu nemaz Milānā nav bijis... Tad kāpēc šāda jezga? Normāls, kā mūsdienās saka, PR, izdevīgs abām pusēm. Ķelnei, protams, bija parocīgāk uzrādīt pīšļiem konkrētu izcelsmi, tātad piešķirt leģitimitāti (nevar taču atklāt, ka lielais dārgums parādījies dievs zina no kurienes), savukārt Milānai arī sliktāk nekļuva, ja varēja dedzīgi cīnīties par it kā tai nolaupītajām relikvijām.
Nekas daudz nav mainījies arī mūsdienu «augstību» un «gaišību» attiecībās - tiek atrasta kāda tematiska «substance», ap kuru plūkties, debatēt, radīt nozīmīguma iespaidu. Kādas ir attiecības starp premjeru un Saeimas vadītāju? Un kādas starp valdības vadītāju un labklājības ministri? Un cik grupējumu ir partijā X? Un kurš pasūtījis kompromatu par politiķi Y? Visbeidzot pats galvenais: cik jaunu partiju izveidosies tuvākajā pusgadā? Visu šo izšķiroši svarīgo, nebaidīsimies teikt, epohālo jautājumu muļļāšana tiek celta priekšā kā pierādījums tam, ka šajā valstī t. s. politiskie procesi dinamikā dzirksteļo.
Vienīgā nelaime, ka - līdzīgi kā ar Milānā it kā nospertajiem pīšļiem - nekādas intrigas, nekāda procesa nav. Tikpat bezjēdzīgi kā iekarst diskusijā par kāda svētā galvaskausa izcelsmi (vai vēl labāk - kurš no septiņiem ir īstais) ir apspriest Latvijas kontekstā, ko nozīmē «labēji centriska» vai «kreisi centriska» politika. Labs piemērs šim muklājam ir Latvijas politiķu pašu radītā «kas bija pirmais: vista vai ola?» problēma attiecībā ar gados jauniem vēlētājiem. Politisko pīšļu pārcilātāji labprāt piekrīt, ka viņu paustajā jauniešiem nav nekā pievilcīga («cepšanās» par jautājumiem, kas jaunajai paaudzei neliekas tā vērti utt.), bet kā attaisnojumu min, ka «jaunie» jau tāpat neejot balsot. Lai gan tikpat labi var teikt, ka viņi neiet balsot tāpēc, ka neredz tam jēgu. Bet, redz', baigi negribas riskēt un uzrunāt šo auditoriju, jo var taču nesanākt, bet gaidīt, veidot attiecības ar vēlētājiem nevarot. Latvijā dziļā opozīcijā sēdēt esot pašnāvība - aizmirsīs, nepamanīs, ja neizdodas pīrāgā iekosties uzreiz, tad neesot vērts. Eiropā, Meksikā, Japānā utt. partijas var izsēdēt opozīcijā desmit un vairāk gadu, mūsējās nez kādēļ nevar. Un, ja vadās pēc mūsējo loģikas, pilnīgi muļķi ir desmitiem partiju citās valstīs, kuras rodas, formulē savas idejas, apzinoties, ka pie t. s. varas var arī nenokļūt. Nē, Latvijā tā nevarot - labāk plēsties ap nezināmas izcelsmes kauliem.