Tas sācies Vidzemes lauku sētā, turpinājies, dziedot Jāņa Norviļa vadītos vietējos koros un drīz arī pašam stājoties to priekšgalā. Audzinātāja sapņus ļauj piepildīt Rīgas Skolotāju institūta diploms (1936), un skolotājs visplašākajā nozīmē Roberts Zuika paliek visu mūžu, allaž tiekdamies garīgi pacelt visu un visus ap sevi. Tāpēc, kad Latvijas armijas virsniekam 1943. gada vasarā liek uzvilkt leģionāra uniformu, viņš, vēlāk to atcerēdamies, var teikt: «Mani iesauca kā virsnieku, bet es vairāk domāju, kā attīstīt karavīru kultūras dzīvi, jo viņi taču ir dzīvi cilvēki.» Viņš nodibina savas rotas vīru kori Dundagā (1944), ar Norviļa Svēta mantojuma nošu lapu karavīra somā iztur frontes un gūstekņu nometni Vācijā. Ar savu kori, kas nolēmis saukties par Zuikas vīru kori, apmetas Lībekā un ar to sniedz vairāk nekā 150 koncertu latviešu un vācu publikai. 1947. gadā Vācija jāpamet, koris dodas uz Angliju, tur kopā ar savu diriģentu smagi strādā metāllietuvē, bet, par spīti tam, trīs gadus pēc kārtas uzvar Anglijas Nacionālajā koru koncertā un 1953. gadā kā vēsturē pirmais latviešu koris piedalās un iegūst augstu vietu starptautiskā koru konkursā, tieši Staļina nāves gadā liekot augstu uzvīties Latvijas krāsām starp Eiropas un Amerikas zemju karogu mastiem (Langolenas konkursā, Velsā), pēc tam koncertē arī Londonā un BBC radio.
Tālāka izceļošana Robertu Zuiku ar ģimeni noved Kalamazū pilsētā ASV (1961), kur viņš sāk pelnīt iztiku kā klavieru būves meistars, bet drīz atkal dibina un vada vairākus latviešu korus. Viņš izlolo ideju par brīvdabas estrādi un koru pulcēšanos Mičiganas latviešu lauku īpašumā Garezers (Long Lake) un kopā ar domubiedriem 1967. gadā iedibina regulārās Garezera Dziesmu dienas, kas turpinās joprojām. Pagājušajā gadā šī Garezera Dziesmu leja nosaukta Roberta Zuikas vārdā. Viņš 1968. gadā ir līdzdibinātājs periodiskam rakstu krājumam jeb biezajam žurnālam Latvju Mūzika un no 1975. gada bijis tā vienīgais redaktors (izdots 30 numuru). Kopš 1965. gada Roberts Zuika bijis virsdiriģents vairāk nekā desmit latviešu dziesmu svētkos un vēl lielākā skaitā dziesmu dienās ārzemēs, bet Latvijā kopš 1990. gada vadījis kopkori visos lielajos dziesmu svētkos, kā arī vairākkārt Jāzepa Vītola Dziesmu dienās Gaujienā.
Viņš visiem spēkiem veicinājis bērnu un jauniešu patriotisko audzināšanu gan ārzemēs, gan Latvijā un it sevišķi savā pirmajā darbvietā (1936) Kocēnu skolā pie Valmieras, kur kopš 1990. gada viesojies vai ik vasaru, kļūdams par nekronētu šīs skolas patronu. Rūpēs par latviskuma uzturēšanu ārzemju latviešu paaudzēs Roberts Zuika ASV iedibinājis tautasdziesmu prasmes sacensības bērniem Lakstīgala, 2002. gadā pārnesis šo bērnu konkursu arī uz dzimteni un bez atlīdzības apgādājis Latvijas skolas ar atbilstošu nošu grāmatiņu vairāk nekā 20 000 eksemplāros. Viņš šajā lietā atrada domubiedrus, un jau daudzus gadus šie konkursi pulcina Latvijas skolēnus.
Ir noslēdzies pārpilnam piepildīts mūžs. Aizgājis, liekas, pēdējais kordiriģents, kas bija dzīvs tilts no pirmskara Latvijas uz šodienu. Bet līdzās sērām viņa aiziešana vieš arī lepnuma jūtas par cilvēku, kas pat visgrūtākajās situācijās ar dziesmu ir spējis celties un celt citus augstāk par apstākļiem. «Tikai atdotais paliek» - tāda bija viņa izlolotā un iemīļotā doma. Un viņš ir atdevis daudz.
Arnolds Klotiņš