Šobrīd dažiem politiķiem laikam šķiet, ka visa Latvija ir Sūnu ciems, kas alkst pēc Laimes lāča. Skat, Tautas partijas Andris Šķēle jau gatavs iznākt no politiskajām aizkulisēm, bet Zaļo un Zemnieku savienības līderis Augusts Brigmanis paziņojis, ka viņam pašam savs Laimes lāča goda pretendents - Aivars Lembergs - padomā.
Tikmēr partija Visu Latvijai!, kurai, par spīti biezpiena nešanai uz Krievijas vēstniecību un kailu torsu demonstrēšanai ziemas spelgonī, iebilstot pret robežlīguma noslēgšanu, tā arī nekad nav izdevies gūt vērā ņemamus panākumus vēlēšanās, ir ķērusies pie jaunas Laimes lāča (lāču) meklēšanas koncepcijas izstrādes. Koncepcijai arī glauns nosaukums piemeklēts - sauksies grozījumi Latvijas Republikas Satversmē. Dos vēlētājiem tiesības izvēlēties ne tikai Saeimas deputātus, kuros visi sakās esam vīlušies, jau uzzinot vēlēšanu rezultātus, bet arī pašiem izšķirt, kurš tad ir viscienīgākais augstākās raudzes Laimes lāča - Valsts prezidenta - titula pretendents.
Protams, ideja par visas tautas vēlētu prezidentu Latvijā nav nekas jauns. Diskusijas par prezidentālas vai pusprezidentālas valsts izveidi gan periodiski norisinājās pirmo Saeimu sasaukuma laikā, gan vairākkārt uzvirmojušas pēc neatkarības atjaunošanas. 2000. gadu sākumā Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas līderis Juris Bojārs pat bija izstrādājis visai apjomīgus Satversmes grozījumus, kuri paredzēja ne tikai tautas vēlēta prezidenta institūcijas iedibināšanu, bet arī neprivatizējamo uzņēmumu saraksta iekļaušanu valsts pamatlikumā. Taču pat tas, ka tābrīža Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga baudīja plaša iedzīvotāju loka atbalstu, nepalīdzēja J.Bojāram sarīkot vismaz tautas nobalsošanu par savu Satversmes grozījumu pieņemšanu.
Visu Latvijai! tapinātais Satversmes grozījumu projekts, protams, ir visnotaļ interesants dokuments, kas paredzētu visas tautas vēlētajam prezidentam ļoti plašas pilnvaras, kaut vai tiesības iecelt premjerministru, kuram gan būtu nepieciešams arī Saeimas apstiprinājums, kā arī tiesības ne vien atlaist parlamentu, bet arī prasīt premjera vai atsevišķu ministru atkāpšanos. Īsi sakot, ceļš uz gandrīz izteikti pusprezidentālu valsti būs nobruģēts, ja vien izdosies nodrošināties ar pietiekamu vēlētāju atbalstu.
Tam, ka pie varas esošajai politiskajai elitei trūkumu ir vairāk, nekā vajadzētu, droši vien piekritīs daudzi, taču pilnvērtīga publiskā diskusija, vai pie tā vainojama spēkā esošā Satversme un tajā nostiprinātais varas dalīšanas princips, pagaidām vēl nav notikusi. Šis neapšaubāmi ir laiks, kad, raugoties uz politisko partiju izspēlētajām hameleonu rotaļām, daudzi varētu noticēt, ka ir vajadzīga viena stingrā roka, kas nāk un ieved kārtību.
Taču piedāvātajā Satversmes grozījumu projektā nav paredzētas nekādas izmaiņas, kas varētu veicināt politiskās kultūras pieaugumu vai lielāku politiķu atbildību vēlētāju priekšā. Gluži otrādi, piedāvātā Valsts prezidenta ievēlēšanas procedūra - iespēja pirmajā vēlēšanu kārtā sacensties daudziem jo daudziem kandidātiem, bet otrajā - tikai tiem, kas pirmajā kārtā saņēmuši visvairāk balsu, - nozīmē, ka teorētiski otrajā kārtā var iekļūt divi kandidāti, kurus katru pirmajā kārtā atbalstījis visai mazs vēlētāju skaits, bet, lai tiktu pie Valsts prezidenta amata, pietiktu ar to, ka otrajā kārtā iegūts visvairāk balsu. Pat minimālais vēlētāju skaits, kam jāpiedalās prezidenta vēlēšanās, lai tās varētu uzskatīt par notikušām, konstitūcijas projektā nav minēts - tas var nozīmēt to, ka, dodot vēlētājiem tiesības izraudzīties prezidentu, nebūt nav garantiju, ka šajā amatā tiks ievēlēta persona, kas bauda patiešām plašu sabiedrības atbalstu.
Turklāt pat plašs sabiedrības atbalsts kādam kandidātam nenozīmētu, ka šis cilvēks, kam plānots piešķirt visai lielu ietekmi, to nevarētu izmantot kādu nelielas ļaužu grupiņas interesēs. Saeimas vēlēšanu pieredze rāda, ka pietiekami plaša vēlētāju skaita atbalstu vismaz uz vēlēšanu brīdi ir iespējams nodrošināt arī ar vērienīgām priekšvēlēšanu reklāmas kampaņām. Tādas maksā dārgi, un politisko kampaņu sponsori, ieguldot tūkstošus, bieži to dara tādēļ, lai tiktu pie iespējas izbīdīt sev izdevīgus lēmumus, nevis sabiedrības interešu vārdā. Manipulējama cilvēka iebīdīšana amatā, kas dotu tiesības iecelt un atcelt valdības vadītāju, tiesnešus un valsts kontrolieri, dažam labam noteikti šķitīs pietiekami interesants investīciju projekts.
Tiem, kam šķiet, ka politiskās elites mazspējā vainojama Latvijas Republikas Satver-sme, varbūt vajadzētu atcerēties, ka pie tā, ka neprasmīgs pavārs kārtējo reizi ir piededzinājis putru, nav jāvaino nedz recepte, nedz katls, kurā putra vārīta.