Noslēpumainās Teiču takas
Teiču purva apmeklējums atļauts tikai Dabas aizsardzības pārvaldes dabas inspektoru pavadībā no 1. jūnija līdz 31. oktobrim, tāpēc ekskursiju piesakām divas nedēļas iepriekš un telefoniski vienojamies ar mūsu gidi Žaneti Beču par konkrēto laiku un vietu. Sestdienas rītā plkst. 9.00 ar trim automašīnām izbraucam no Rīgas, lai 12 būtu pie purva, jo rudenī satumst agri, bet mums plānā kārtīgi izstaigāties. Gaiss dzestrs, neliela dūmaka, braucam un priecājamies par Purvīša dabas gleznām aiz loga. Mētrienā Žanete mūs jau gaida. Uzvelku gumijas zābakus - ja jau purvs, tad arī purva apavi! Zosu gājienā sekojam gidei. Nonākam pie barjeras, uzraksts «Ieeja tikai dabas inspektora pavadībā!». Rezervāts ir starptautiski nozīmīga migrējošo un ligzdojošo putnu uzturēšanās vieta, tur mīt aizsargājamie klinšu un zivju ērgļi, kas sastopami Latvijā arī ziemā. Tieši ziemas un agra pavasara sezona ir dažādu putnu un zvēru sugu riesta un mazuļu audzināšanas laiks, un apmeklētāju aktivitāte tos var iztraucēt. Īss gājiens pa mežu, un kāpjam uz Sildu takas koka laipām. Tās ir gludas, jaunas, apmēram 60 cm platas. Saprotu, cik milzīgs un smags darbs bijis jāiegulda, būvējot šo taku. Ar ķerru pieveda materiālus, sanagloja, atkal brauca pakaļ nākamajai kravai, un tā četrus kilometrus. Iešana ērta, izrādās - zābakus varēju nevilkt, jo no laipas kāpt purvā nav atļauts. Kūdras slānis esot piecus līdz septiņus metrus dziļš, daudz akaču un lāmu. Noklausāmies stāstus par cilvēkiem, kuri nesankcionēti iekļuvuši purvā, iestiguši, nereti arī pazuduši bez vēsts. Brrr... Skatienam paveras tāda kā tundras ainava: mazi, sīki bērziņi, ķeburainas, izlocījušās priedītes - varētu salīdzināt ar japāņu bonsai kociņiem. Sūnas vietumis tumši sarkanas, citviet koši zaļas un dzeltenbrūnas, atgādina tautastērpa rakstainos brunčus. Noplūcu tumši sarkanu dzērveni, salda. Dzērvenes lasīt te nedrīkst, izņemot trīs dienas sezonā, kad vietējā pašvaldība saviem iedzīvotājiem izsniedz atļaujas. Ieraugām lielu purva akaci ar mazu peldošu saliņu vidū. Tā veidojusies no kūdras pacēluma, kas apaudzis ar mazām priedītēm un vēja ietekmē pārvietojas. Ūdens melns, drūms un draudīgs. Uz šādām saliņām parasti ligzdo putni. Ejot tālāk, ieraugām sūnās iestaigātas zvēru takas. Netālu esošais Dzērvītes ezers gan ir liels un baiss. Ja ezerā ir ūdensaugi, tas nozīmē, ka ir barības vielas, tātad arī zivis, taču lielākoties purva ezeri ir tā sauktie distrofie ezeri, kuru ūdenī ir daudz humusvielu, tas ir tumši brūnā krāsā, necaurredzams, ar niecīgu augu valsti, tālab tur nav arī zivju. Pieeja ezeram liegta. Purvā ir vairākas lielas, ar mežu apaugušas salas. Visunikālākā - Siksala - pašā purva vidū, sena krievu vecticībnieku dzīvesvieta, kurā šodien vēl dzīvo daži cilvēki. Reizēm pārkāpju noteikumus un uzmanīgi iekāpju slapjajās sūnās - galu galā, kāpēc tad vilku tos zābakus, gide iet pa priekšu un nepamana. Kājas iegrimst līdz potītēm, rodas sajuta, ja sāktu mīdīties un knosīties, grimtu dziļāk un dziļāk.
Ciemos pie Velna skrodera
Apēdam līdzpaņemtās pusdienas un dodamies apskatīt Vidzemes lielāko dižakmeni. Braucam uz Praulienu, un te nu tas ir - sūnām apaudzis, neparastas formas, sarkana granīta milzenis Kujas upes krastā - Latvijas trešais lielākais dižakmens Velna skroderis. Iespaidīgi! Garums ir 6,4 m, platums 6 m, augstums 4 m, apkārtmērs 20 m. Akmeni atraka 1982. gadā, veicot darbus Kujas upē. Pāri upei izveidots trošu tiltiņš, kas balstīts uz Velna skrodera. Leģenda vēsta par velnu, kurš sanīdies ar Dievu, gribējis tam kaitēt un aizbērt Aivieksti. Savācis akmeņus, lēcis pār Kujas upi un saplēsis bikses, lāpījis, līdz iedziedājies gailis, un, velnam bēgot, viens akmens izkritis un palicis Kujas upē. Kujas pretējā krastā atrodas pamestās Auziņu ūdensdzirnavas. Tās ieaugušas brikšņos, ēkas sagruvušas, bet saglabājies interesants mehānisms, iespējams, graudu malšanas ierīce, dažādi apsūnojoši bluķi un akmeņi. Naktsmītni esam rezervējuši Mārcienas pagastā, bet otrās dienas rītā debesis sadusmojušās un lietus gāž kā ar spaiņiem. Kāpjam spēkratos un braucam skatīt Mārcienas pagasta Spoku pilsētiņu. Tā sauc kādreizējo padomju armijas raķešu bāzi, kas kopš 1957. gada atrādās pagasta teritorijā. Tā aizņēma 18 ha pagasta zemes, tur atradās militārā pilsēta ar virsnieku sastāvam uzbūvētām daudzdzīvokļu mājām, skolu, veikalu, viesnīcu un daudzām slepenām ēkām un bunkuriem. Neesmu bijusi Černobiļā, bet varu iedomāties, ka tur tuvējo rajonu centri varētu izskatīties līdzīgi - viss aizaudzis ar brikšņiem, izdemolēts, bet asfaltētie armijas ceļi saglabājušies lieliski, piecstāvu ķieģeļu ēkām tukšas logu un durvju ailes, nav jumtu, bet betona starpstāvu kāpnes nav nojauktas, un, uzmanīgi kāpjot, var tikt līdz pat jumtam, apskatīt apkārtni un pat ieraudzīt Gaiziņu. Līst arvien vairāk! Taču nolemjam braukt uz Skatu torni Krustkalnu rezervātā. Tas atrodas ceļa Mārciena-Ļaudona malā. No torņa paveras tāls skats līdz pat Vidzemes augstienei, var redzēt arī Mazā Plenča ezeru. Blakus tornim aug Kārļa Ulmaņa stādīts ozols. Ir informācijas stends, un viss labi aprakstīts. Esam jau izmirkuši, mainām drēbēs un pa Ērgļu ceļu braucam atpakaļ uz Rīgu. Esam nobraukuši 400 kilometru, lieliskā kompānijā izzinot interesantas, neskartas un pat pavisam pamestas vietas. Skaisti!