Pēc veiksmīgi aizvadītā Eiropas U-20 čempionāta Tallinā pašam laikam ir vēl lielāka pārliecība par to, ka pirms trijiem gadiem tika pieņemts pareizs lēmums pārkvalificēties par treneri?
To izdarīt nebija viegli, bet es nesaskatīju tālāku perspektīvu un negribēju muļļāties uz vietas. Trenera darbs mani saistīja vēl no augstskolas laikiem Amerikā. Sākot strādāt kopā ar Agri Galvanovski, ne brīdi nešaubījos, kas esmu izdarījis pareizo izvēli. Paldies viņam, jo daudzas lietas iemācījos no Agra.
Praksē mācījies no Galvanovska, bet kur vēl smēlies zināšanas?
Amerikā apguvu spēlētāju psiholoģisko sagatavošanu. No Agra, Roberta Štelmahera un Aināra Bagatska mācījos taktiskās lietas gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Viena no galvenajām lietām, ko es gribu ieteikt visiem jaunajiem treneriem, ir tā saucamais skautings jeb spēļu analīze. Ja es sezonas laikā noskatos un izanalizēju simts spēļu, tas ir kā izlasīt grāmatu. Dienā trīs vai četras stundas analizējot pretinieku spēli, automātiski pašam rodas sava spēles izpratne, kas un kā ir jādara aizsardzībā un uzbrukumā.
Treneri jau sen praksē izmanto tevis piesaukto skautingu?
Pastiprināti skautingam uzmanību pievērš pēdējos septiņus gadus. Spēlējot Amerikā, es pirmo reizi saskāros ar šādu spēļu analīzi. Kad es pats vēl spēlēju, treneriem nebija iespējas tikt pie tādām programmām. Praksē tas notiek tā, ka sēdi pie datora un spied taustiņus, tiesa, ir jāsaprot, kā izdabūt informāciju par katra spēlētāja individuālajām īpašībām vai arī komandas sadarbību.
Latvijā daudzi treneri izmanto datora programmas?
Jā, ļoti daudzi. Zinu, ka pat vienam otram Jaunatnes basketbola līgas trenerim ir šī programma. To izmanto Turība, VEF, Ventspils komandu treneri. Kad ar Agri strādājām Liepājā, arī tad mums tā bija. Ar programmu, piemēram, ātri var konstatēt, ka spēlētājs numur 10 no desmit reizēm deviņas uzbrūk pa kreiso malu. Attiecīgi uzreiz var dot norādījumu savas komandas spēlētājiem, lai tajā virzienā nogriež viņam ceļu.
Dators norāda, kas jādara, taču galvenā nozīme ir tam, kā spēlētāji laukumā izpilda dotos norādījumus. Vai šī U-20 izlase labāk par priekšgājējiem prata realizēt taktiskās ieceres?
Pilnīgi noteikti ar šo komandu man bija viegli strādāt, jo spēlētājiem bija gaišas galvas. Visu informāciju viņi ātri uztvēra, un tas bija viens no galvenajiem panākuma nosacījumiem. Čempionāta laikā 45 minūšu treniņā plus mīnus tikai 15 minūtes varēju veltīt aizsardzībai un vēl 15 uzbrukumam. Tajā pašā laikā spēlēs neradās nekādas problēmas ar taktisko ieceru realizēšanu laukumā.
Spēja ātri uztvert treneru norādījumus bija galvenais priekšnoteikums sudraba medaļu izcīnīšanai?
Ne jau tikai gaišās galvas noteica labu rezultātu Tallinā. Šai komandai bija arī laba tehniskā bāze, kuru bija ielikuši viņu pirmie un jaunatnes komandu treneri. Tāpat puiši parādīja raksturu, jo atspēlējās pat no mīnus piecpadsmit. Vēl kas svarīgi - viņi spēja iekļauties komandā un bija disciplinēti.
Ir gan dzirdēts, ka iekļūšanai labā komandā vairāk noder egoistiska pieeja…
Pajautāsiet jebkuram Eirolīgas trenerim vai arī Bagatskim, vai Butautam, un viņi jums pateiks, kā tiek meklēti spēlētāji. Pirmais, ko treneri dara, ir zvans iepriekšējā kluba trenerim vai kādam no spēlētājiem, lai uzzinātu cilvēciskās īpašības. Par to, kāds viņš ir spēlētājs laukumā, visu jau pasaka statistika. Treneri vēlas uzzināt, vai šis spēlētājs iekļaujas kolektīvā, vai nav egoists, ievēro disciplīnu vai arī mēdz iedzert. Uz to ļoti rūpīgi skatās visi treneri. Egoistam ir regulāri jāmet spēlē pa 30 punktiem, un tikai tad treneris pievērs acis uz viņa novēršanos no kolektīva. Mūsdienu basketbolā disciplīnai ir arvien lielāka nozīme.
Pirms četriem gadiem, kad vēl pats spēlēji, visai atklāti runāja un rakstīja par Latvijas basketbola valstsvienības spēlētāju izdarībām ārpus laukuma. Šī paaudze no tās krasi atšķiras?
Tolaik disciplīnas kontekstā runāja par naktsklubu apmeklējumiem, arī alkoholu piesauca. Man ir grūti salīdzināt abas izlases. Es pieļauju, ka tolaik spēlētājus samaitāja lielā nauda, ko viņi saņēma. Varbūt viņi nodomāja, ka visu var atļauties, lai gan rezultāti jau nekādi izcilie nebija. Tagad ir izaugusi pilnīga cita paaudze. Strādājot U-20 izlasē, es akcentu liku uz spēlētāju ierašanos laikā uz treniņiem, komandas sapulcēm, ēdienreizēm, lai būtu precīza sadarbību izpilde treniņos un spēles laikā. Skatījos arī, lai būtu kārtība spēlētāju istabiņās. Ja basketbolists ēdienreizēs nokavē kaut vai vienu minūti vai viņam istabiņā ir miskaste, tas nozīmē, ka bardaks ārpus laukuma ir arī viņa galvā. Jautājums - vai uz šādu spēlētāju var paļauties? Vai viņam nebūs bardaka galvā arī spēles laikā? Teikšu atklāti, pirms čempionāta Ķīnas turnejas laikā bija nelielas problēmas šai ziņā, bet pēc tam spēlētāji saprata manas prasības, un Tallinā čempionāta laikā jau viss bija ideāli.
Kādas metodes izmantoji spēlētāju noskaņošanai spēlēm. Bija jārunā paaugstinātā balss tonī, vai arī izmantoji uzslavas - spēlētāji tomēr ir ar dažādu raksturu?
Pēdējos gados sporta psiholoģijai esmu pievērsis lielu uzmanību. Lasu grāmatas, studēju citu treneru biogrāfiju, tomēr šoreiz es pārsvarā vadījos pēc saviem instinktiem, atcerējos sevi kā spēlētāju laukumā. Situācijas bija dažādas. Redzot, kā viens no spēlētājiem pēc pāris neveiksmīgiem trīspunktu metieniem paliek nemanāms laukumā, centos viņu pārliecināt, lai turpina mest. Tas ir viņa trumpis, kurš ātri vai vēlu nostrādās. Teicu viņam, ka, nemetot uz grozu, statistika neuzlabosies, bet komandā viņš man ir vajadzīgs, lai gūtu punktus. Ar spēlētājiem daudz ir jārunā individuāli.
Neesi klaigāšanas metodes piekritējs?
Bija viens izņēmuma gadījums, kad pacēlu balsi. Viens no spēlētājiem pienāca pie manis un sacīja: trener, man ir problēmas ar noskaņošanos spēlēm. Okei, es pajautāju, ko vajadzētu darīt. Viņš man saka, ka vajag viņu sadusmot. Labi, tad es viņam piedāvāju šādu risinājumu: tu tikai neapvainojies, bet es pirms katras spēles pateikšu tev kaut ko tādu, kas tev nepatiks. Viņš neiebilda. Šad un tad arī viņu sadusmoju. Izskanēja arī rupjāki vārdi, bet viņš neapvainojās. Tāda bija mūsu noruna.
Spēles laikā pārmetumus vajag izteikt vai labāk tomēr paklusēt?
Nedrīkst spēlētājam pārmest par tehniskām lietām. Ja esam norunājuši, ka ir jāiet caurgājiens uz grozu, jo pretinieks ir sasniedzis piezīmju normu, un spēlētājs to arī dara, bet uzdriblē bumbu uz kājas - nu nevar uz viņu tajā brīdī pacelt balsi. Viņš rīkojās pareizi, bet pievīla izpildījums. Pretējs piemērs. Esam norunājuši, tā ir jādara, bet viņš izdara tālmetienu pāri pretinieku rokām un pēc tam vēlreiz tā rīkojas, tad gan šim spēlētājam ir jāaizrāda, varbūt pat asākā formā.
Kādu attīstības ceļu nākotnē izvēlēties U-20 izlases spēlētājiem - palikt Latvijas klubos, kuros varētu būt lielāks spēles laiks, vai arī doties laimes meklējumos uz ārzemēm?
Tas ir kā koks ar diviem galiem. Mana pārliecība ir tāda, ka pats spēlētājs savu nākotni var ietekmēt tikai par 50 procentiem, ja vien viņš nav NBA kalibra spēlētājs, kuru nodraftē. Pārējos 50 procentus veido aģenta darbs, komandas biedri, ar kuriem kopā jāspēlē, un treneris.
Izcīnītā otrā vieta Eiropas U-20 čempionātā nepaver tev plašākas iespējas trenera karjerā?
Man ir līgums vēl uz vienu gadu ar Ukrainas klubu Mikolaiv. Bija man iespēja strādāt kopā ar Kārli Muižnieku Južnijas klubā, bet viņi vēlējās, lai darbu sāku jau 1. augustā. Biju jau apsolījis Aināram Bagatskim, ka arī šovasar būšu Latvijas nacionālās izlases treneru korpusā, tāpēc Muižniekam nācās atteikt. Tas man būtu ļoti labs izaicinājums trenera karjerā, bet arī Galvanovskis gribēja, lai turpinām strādāt Mikolaiv. Tā arī vienojāmies.
Nav bijusi doma arī klubā izmēģināt darbu galvenā trenera amatā?
Es pats negribu pieņemt šādu izaicinājumu, jo zinu, ka ir vēl daudzas lietas, kuras es varu iemācīties kā palīgs. Vēl aptuveni piecus gadus gribu pastrādāt par asistentu, un tad jau redzēs, kā notikumi attīstīsies.