Esat ievērojuši, ka vārdos mēs visi it kā esam par to, lai valdība būtu stabila, ministri, viņu partijas neskandalētu savā starpā, bet šādos miera brīžos paši izjūtam zināmu vilšanos - ko nu tie pelēkie, visu savā starpā sarunājušie vispār spēj, kāda jēga no tādiem? Cita lieta, kad politiķi «saiet ragos» - šķīst dzirksteles, parādās personību spēks, aktivizējas līdzjutēji. Vai kad ir kādi ārēji mūsu mieru un stabilitāti apdraudoši notikumi. Politika tad kļūst interesanta pat tiem, kas savās domās ikdienā ir tāli no tās.
Izskatās, ka uz Latvijas politiskās skatuves viens tāds miera periods nule ir beidzies. Sagaidīta vētra, ko raisa Valsts prezidenta vēlēšanu tuvošanās. Partijas izskaitļojušas veiksmīgāko taktiku - vienām to nodrošina slēpts balsojums, otrām atklāts -, un nu sākusies publiska apmētāšanās ar pārmetumiem par to, kurš nu no pretiniekiem kādu interešu vadīts pēc konkrētā amata raujas un kāda katram sadarbība ar to vai citu opozīcijas partiju. Kaislības pastiprina, ar jo lielāku sparu kritizējot Valsts prezidentu - re, uz Davosu neaicināja, uz Minheni arī ne; nu ja, nespēj jau tik braši izteikties kā viens otrs kaimiņvalsts līderis.
Uz šī fona šķietami maznozīmīgi kļūst daudzi citi mums ikdienā svarīgi jautājumi. Piemēram, situācija izglītības jomā. Pagājušajā nedēļā ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību tikās premjere un par nozari atbildīgā ministre. Sarunu rezultāts: naudas nav, bet viss jums reiz būs, turpinām diskusiju, nāciet ar saviem priekšlikumiem utt. Ar vispārējām frāzēm nogludināti visi asumi, neapmierināto spiediens mazināts, varam rāmi mierīgi dzīvot tālāk. Pareizāk sakot, pievērsties daudz degošākām lietām.
Kas mums ir vēl aktuālāks? Ak jā - notiekošais Austrumukrainā. Neizskatās, ka tur kas mainītos uz labu, pie ziņām par nogalinātajiem sākam jau pierast. Pamostamies vien brīžos, kad kāds «iesit pa galvu» ar faktiem, ka arī pie mums ar drošību ne viss ir kārtībā. Vairāk nekā pēc pārdesmit neatkarības gadiem aptveram, ka cilvēku «dzīvošana» divās pretējās informatīvās telpās ir problēma. Tāpat kā tas, ka dažs labs lielais interneta portāls ziņu saturu pieskaņo latviešu vai krievu valodā lasošās auditorijas vēlmēm, bet kabeļtelevīziju programmu pakas bez Krievijas propagandas kanāliem vispār nav pieejamas. Arī to, ka būtu jāpiešķir lielāki līdzekļi latviešu valodas mācībām, daļa Saeimas deputātu, šķiet, aptvēra tikai pagājušajā nedēļā notikušajā komisijas sēdē, kaut pašiem taču iepriekš bija visas iespējas par to parūpēties ikgadējo valsts budžetu apstiprināšanas laikā. Tā nu tas ir - vētra pamodina.