Vēsts jau divtūkstoš gadu ir tā pati. Dievs spēra pirmo soli, lai nāktu ar izlīguma piedāvājumu. Kristus piedzima, lai ar piedošanas spēku atjaunotu mieru starp cilvēku un Dievu. Nepalaist šo iespēju garām! Cilvēks, kas atveras Dieva dzīvei sevī, kļūst par labu zemi, kurā uzdīgst labas sēklas un nes labus augļus. Labība iegūst spēku nomākt nezāles. Dzīvība kļūst stiprāka par nāvi. Mūžs parasti ir pietiekami garš, lai izietu cauri dažādiem posmiem. Atrast sevi Dievā ir tās beigas, kas visu padara labu. Ja beigas nav labas, tad arī pārējam nav lielas jēgas.
Mēs, Eiropā dzīvojošie, uzskatām sevi par piederīgiem kristīgajai pasaulei. Taču aizvadītais gads iezīmējies ar jaunu konfliktu tieši šajā pasaules daļā. Krievija - Ukraina. Krievija - tā sauktā Rietumu pasaule.
Daudzi Eiropā dzīvojošie vairs neuzskata sevi par piederīgu nekam kristīgam. Diskusijās par Satversmes preambulu vislielākie protesti bija pret kristīgo vērtību pieminēšanu. Kristīgo sakņu noliegums tagad ir gandrīz kā parole iekļūšanai ložā, kas sevi uzdod par eiropeisko eliti. Man gan šķiet, ka tā tiek veidota kaut kāda «Jauneiropa», jo īstā Eiropa ir izaugusi ar kristīgo ticību un tās vērtībām. Bet bruņotie konflikti starp valstīm, kas it kā pat pieder pie vienas konfesijas, demonstrē, kā kristīgās vērtības tiek sabradātas, kad prātu aizmiglo lepnība un impēriska diženuma alkas. Nacionālisms var būt veselīgs kristīgo tikumu iemauktos, nevis otrādi. Karš Eiropas vidū ir ļoti atskurbinošs cilvēkiem, kas tic cilvēces progresam un mūsdienu cilvēka izsmalcinātībai, vai ne? Apgaismotā XXI gadsimta realitāte nereti ir barbariskāka nekā «tumšie» viduslaiki. Tehnoloģijās progress ir nenoliedzams, taču tajos pašos padomju laikos neviens pa skolu nestaigāja, apšaudams klases biedrus un skolotājus. Man liekas, ka Rietumu civilizācija tehnoloģiju izaugsmi un intelekta attīstīšanu ir pieņēmusi par aizstājēju dvēseles izaugsmei. Tas ir bēdīgi, jo tehnoloģijas var būt lielisks palīgs dvēseles attīstībai. Meklētājs var stundas laikā sazināties ar izciliem meistariem otrā pasaules malā un veselu bibliotēku nēsāt līdzi telefonā. Diemžēl šīs iespējas daudz vairāk tiek lietotas dvēseles noplicināšanai. Bet intelektuālisms bez gudrības ir cinisks un destruktīvs.
Agrāk, kaut vai jau pieminētajos viduslaikos, cilvēkam bija tāds stiprais balsts - baznīca. Jā, arī padomju laikos bija propagandas radīta reliģija - ticība komunismam. Tagad cilvēks kā pūka vējā...
Baznīca ar Kristus mācību joprojām ir tepat, un labu padomu netrūkst arī citur. Balsti nekur nav pazuduši. Sajūta par pūku vējā drīzāk ir tāpēc, ka cilvēkos zūd spēja vai vēlēšanās uz tiem balstīties. Pa daļai tas izriet no postmodernā domāšanas modeļa - ka objektīva patiesība ārpus cilvēka nav atrodama, katrs pats rada sev morāli un katrs tikai pats savai dzīvei piešķir jēgu ar savām izvēlēm, saviem lēmumiem. Var likties vilinoša brīvība. Taču no piederības kopībai, kopīgām vērtībām cilvēks gūst identitāti, apzinās saknes. Palaižot visu vaļā, viņš paliek viens un nokļūst kā brīvā kritienā. Kur es piederu ar savu personīgo morāli? Kas es tāds esmu? Eiropietis? Neprātīgie sociālie eksperimenti, kas nāk pār mums, kopš «atgriezāmies Eiropā», drīzāk ir vēl viens cēlonis pūkas sajūtai. Vai ir vēl kas stabils, kam uzticēties? Lūk, domāju, ka esmu vīrietis, bet uzzināju, ka esmu «cis-persona». Domāju, ka esmu tēvs, bet izrādās, ka «vecāks numur divi». Visu mūžu esmu uzskatījis, ka man kā vīrietim pienākas apgādāt ģimeni un censties būt sievai par balstu un mūra sienu, bet izrādās, ka tās ir manas seksistiski šovinistiskās ambīcijas un neizpratne par dzimumu lomām, ka īstenībā man vajadzētu palaikam nolakot nagus un saukties par Janīnu. Un šīs jau ir tikai dažas nesen aktualizētas lietas. Pārgrozīt grib daudz ko, kas reiz bijis mēraukla un atskaites punkts. Ja es šīs idejas sāktu ņemt nopietni, droši vien arī sajustos kā pūka vējā. Taču visam jau nav jātic. Vienkārši zināt, kas esmu, turēties pie tā, kas izturējis gadu tūkstošus, klausīties ja ne Dieva, tad vismaz veselīgā saprāta balsī. Tāpēc bija pareizi Satversmes preambulā nosaukt vārdā mūsu saknes un vērtības. Eksperimentētāju grupa patiesībā ir neliela, tikai «labi konektēta». Viņus jāsāk uztvert nopietni, kad tie cenšas iespiesties likumdošanā un mūsu ģimenēs. Savas vērtības jāaizstāv.
Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir tāds gada posms, kad daudzi cilvēki pēkšņi grib būt labi. Pastiprinās vēlme ziedot, iesaistīties labdarībā. Modes lieta?
Būtu lieliski, ja labdarība būtu vairāk modē nekā šovi un seriāli. Tad mūsu sabiedrību varētu saukt par nobriedušu. Tomēr drīzāk tā ir sena tradīcija, ka Ziemsvētkos vajag izdarīt kaut ko labu. Kristus Ziemsvētkos parādīja cilvēkiem lielu mīlestību. Redzot, kā tie cenšas, cenšas, tomēr nespēj mūžu nodzīvot svēti, bez ļaunuma un grēka, viņš atstāja debesu svētlaimi, lai to izdarītu mūsu vietā. Reiz mēs visi stāvēsim Dieva priekšā, lai dotu nolēsumu par savu dzīvi, un grēka alga būs mūžīga nāve. Taču par tiem, kas viņam uzticējušies un ar viņu savienoti kristībā, Jēzus Dievam sacīs: «Viņi netika ar dzīvi galā tā, kā Tu, Tēvs, pavēlēji, bet es to izdarīju viņu vietā. Pieņem viņus savā valstībā!» Kopš Kristus piedzimstot mums izdarīja tādu pakalpojumu, cilvēki Ziemsvētkos arī cenšas pakalpot cits citam. Tā ir laba tradīcija, un es priecājos, ka tā dzīvo.
Mums visiem svaigā atmiņā ir gadījums ar Dāvi, kuram sabiedrība īsā laikā saziedoja divas trešdaļas nepieciešamās summas, kamēr valsts pārstāvji diskutēja, vai vispār ir iespējams palīdzēt.
Brīnišķīgi, ka mums ir tādi cilvēki, kas, nedzīvodami bagātākajā Eiropas daļā, tomēr ir gatavi steigties palīgā cilvēkbērnam, kam citādi nevar palīdzēt. Cits jautājums, vai valsts nemēģina iet vieglāko ceļu un nostumt uz labdarības pleciem to, par ko vajadzētu rūpēties labklājības un veselības aprūpes sistēmai. Mēs ne tikai ziedojam, bet arī nodokļus maksājam. Bez Dāvja ir vēl daudz bērnu un arī pieaugušo, kas paši nespēj pacelt savas ārstēšanās nastu.
Vēl gribēju jautāt par kādu citu tēmu - Ziemassvētku komercializāciju. Piefiksēju, ka šogad pirmā egle pie lielveikala parādījās jau 24. oktobrī. Baznīcas svētkus izmanto peļņas vairošanai.
Tas liecina par samērā seklu pasaules uztveri, kas redz tikai iespēju nopelnīt un neinteresējas par to, kas Advents un Ziemsvētki patiesībā ir. Ziemsvētku cikls sākas ar Pirmo Adventu un beidzas ar Zvaigznes dienu 6. janvārī. Nav svarīgākais domāt par to, ko uzdāvināt radiem un draugiem, bet par to, kādēļ Dievam vajadzēja atstāt savu mūžīgo godību, piedzimt briesmu pilnā pasaulē un nomirt pie krusta. Kaut kas tāds taču nevarēja notikt bez nopietna iemesla, vai ne? Kā šis iemesls attiecas uz mani? Ja to priekš sevis nenoskaidrojam, tad palaižam garām visu Ziemsvētku jēgu un pa tukšo ir mūsu eglītes un dziesmiņas. Es neesmu pret to, ka dāvanas pērk vai pārdod, taču to var darīt ar dziļāku izpratni, kļūstot par daļu no tūkstošgadīgā Ziem-svētku stāsta. Nesen biju restorānā Klondaika Kauguros, kur ēdienkartē viena lappuse ir veltīta gavēnim. Līdzās gavēņa ēdienu sarakstam - Jāņa Zeltamutes citāts par to, kāds ir īsts gavēnis. Restorānā zina, ka Advents ir gavēņa laiks, un to izmanto komercijai, bet izmanto gudri, tā, ka tas modina simpātijas un vēlēšanos aiziet vēlreiz. Bizness no tā tikai iegūs.
Bet pārsvarā taču tiek radīta ažiotāža, lai cilvēki vairāk cits citu apdāvinātu. Ne visi var atļauties papildu tēriņus.
Ziemsvētkos vispār iegājusies daža laba ačgārnība. Piemēram, vecītis, kas nāk ar dāvanu maisu un žagaru. Kas bijis nerātns, dabūs sukas, kas rātns, tas - dāvanu, bet arī tikai tad, ja noskaitīs dzejolīti. Tā liekas pat tāda Ziemsvētku klasika, bet ir taču pavisam otrādi! Kristus nāk pie tiem, kas krituši un žagaru pelnījuši, ne nopērt, bet ar piedošanu piecelt. Tikai piedošana un žēlastība dziedina, ne bardzība. Viņš pats ir Dieva dāvana, kas nevis ar pantiņu nopelnāma, bet bez maksas, tīras cilvēkmīlestības dēļ tiek sniegta katram, kurš tic un grib to saņemt. Bet par dāvanu pirkšanu - jā, diemžēl reklāmu spiediens daudzus iedzen parādos vai sirdsapziņas pārmetumos. «Vislabākā Ziem-svētku dāvana mīļotajai būs Audi A6!» Ja nevari uzdāvināt, tad esi lūzeris. It kā vajadzētu būt viegliem un gaišiem svētkiem, taču iznāk otrādi. Bet nevajag ņemt galvā. Mūsu žurnālā Svētdienas Rīts izlasīju: «Nepērc dāvanas - pats esi dāvana! Neietin dāvanas - apskauj kādu! Nesūti dāvanas - sūti mieru! Nepērc pārtiku - ziedo ēdienu! Nededzini sveces - esi gaisma!» Tad arī dāvanas būs saprātīgas un sagādās prieku gan saņēmējam, gan devējam. Bez lielām dāvanām var būt pavisam īsti Ziemsvētki, bet ne bez šī.
Tajā pašā laikā mēs redzam, ka Ziemassvētki ir laiks, kad baznīcā ienāk arī tie, kas citkārt visa gada garumā to nedara.
Lieliski! Ikviens ir mīļi gaidīts. Īstenībā aiziet uz dievkalpojumu ir normālais veids, kā Ziemsvētkus svinēt. Tikai jaunākajos laikos tos sāka uzskatīt par ģimeniskiem svētkiem. Sākotnēji Ziemsvētkus svinēja dievkalpojumā, draudzē. Tagad, kad bērni pieauguši, mēs ar sievu, saudzējot Latvijas mežus, jau vairākus gadus neesam pušķojuši eglīti mājās. Svinam pa vecam - baznīcā. Jā, Ziemsvētkos Kristus ienāk arī tādu cilvēku apziņā, kuri ikdienā par viņu nedomā. Par to jāpriecājas. Vajadzētu tikai padomāt, kā viņu paturēt arī pēc svētkiem. Galu galā mums visiem reiz būs jāstājas sava Radītāja priekšā, un, goda vārds, labāk tur stāvēt kopā ar Kristu! Tāpēc ir gudri jau šajā dzīvē sākt staigāt kopā ar viņu.