Mūs ļoti satrauc Krievijas agresīvā rīcība, jo tā ir mūsu kaimiņvalsts. Mēs redzam kardinālas pārmaiņas Eiropas drošībā, kuru ekstrēmākā izpausme ir Krimas aneksija un situācijas destabilizēšana Ukrainas austrumos. Mēs to uztveram ne tikai kā izaicinājumu Ukrainai, bet gan visai Eiropā līdz šim pastāvējušai kārtībai un starptautiskajiem likumiem. Mums kā Krievijas kaimiņiem sāp tas, ko šī lielvalsts nodara citām kaimiņvalstīm. Norvēģija vēlas saglabāt labas divpusējās attiecības ar Krieviju, tajā pašā laikā mēs stingri iestājamies par valstu robežu neaizskaramību un starptautisko likumu ievērošanu. Krievija tos ir rupji pārkāpusi. Tāpēc arī Norvēģija ir pievienojusies Eiropas Savienības (ES) sankcijām un piedalās NATO izvietotajos spēkos Baltijā.
Vai ES sankcijām pret Krieviju jākļūst vēl stingrākām un tās jāpaplašina?
Mūsu pozīcija ir tāda, ka sankcijas ir pietiekamas, bet ir jāpaiet laikam, lai mēs redzētu to ietekmi. Aktuālas ir sarunas par to amatpersonu saraksta, kurām tiks liegta ieceļošana ES, paplašināšanu. Norvēģija gan nav ES dalībvalsts, tāpēc mēs nepiedalāmies šādu lēmumu pieņemšanā, bet tas gan nenozīmē, ka mēs šādiem lēmumiem nepievienosimies.
Bet kā ar ekonomiskajām sankcijām, vai arī tām jākļūst stingrākām?
Sankcijas ir instruments, lai izmainītu Krievijas uzvedību. Tās var atslābt, ja mainās minētās lielvalsts rīcība. Pašlaik nekas par to neliecina, gluži pretēji - mēs redzam situācijas saasināšanos Ukrainas austrumos.
Krievija ir aktīvi pieteikusi savas tiesības uz Arktikas jūrā, iespējams, esošajiem naftas un gāzes laukiem. Kā uz to raugās Norvēģija?
Pēc vairākas desmitgades ilgušām pārrunām mēs esam noslēguši līgumu ar Krieviju par jūras robežām. Jāteic, ka arktiskajā izpētē esam cieši sadarbojušies gan valstu, gan uzņēmumu līmenī. Taču pašreizējā drošības situācija sadarbību ir piebremzējusi, lai gan tā turpināsies privātpersonu un uzņēmumu līmenī tajās jomās, kuras nav skārušas sankcijas, piemēram, cilvēku glābšanā uz jūras vai vides problēmu risināšanā. Tas ir svarīgi tāpēc, ka mēs vēlamies dot skaidru vēstījumu, ka mums nav nekas pret Krievijas iedzīvotājiem, mēs iebilstam pret Vladimira Putina un valdības rīcību.
Viena no svarīgākajām ES darba kārtības prioritātēm ir enerģētiskās atkarības mazināšana no Krievijas. Cik tas ir reāli, un kādi tam ir priekšnoteikumi? Kāda loma ES enerģētikas tirgū ir Norvēģijai?
Enerģētiskā neatkarība ir viens no svarīgākajiem ES jautājumiem, un es ticu, ka tā ir iespējama. Taču būtisks priekšnoteikums ir atbilstošas infrastruktūras un starpsavienojumu izveide. Tam ir nepieciešami arī īpaši tirgus mehānismi.
Kādi tieši tie būtu?
Piemēram, vienots ES enerģijas iepirkums, pret kuru gan iebilst Krievija. Taču šādas vienotas un plānotas tirgus aktivitātes ir ļoti svarīgas enerģētiskās drošības stiprināšanai. Ja jūs būvējat nepieciešamo infrastruktūru, nepieciešami ieguldījumi, un investori tos veiks tikai tad, ja redzēs stabilu ilgtermiņa politiku, kas ļaus atpelnīt investīcijas. Norvēģija atbalsta tirgus mehānismos balstītu pieeju enerģētikai, un mēs savus energoresursus nekad neesam izmantojuši kā politisko ieroci. Tikai komerciāla un nepolitiska pieeja enerģētikai var būt par pamatu enerģētiskajai neatkarībai un drošībai. Viens no jaunākajiem šādas pieejas paraugiem ir tikko atklātais sašķidrinātās gāzes (LNG) terminālis Lietuvā, Klaipēdā. Norvēģijas kuģis tiek izmantots, lai Statoil piegādātu šim terminālim gāzi, un tas viss notiek uz komerciāliem pamatiem. Lai gan, protams, šim terminālim ir arī politiskā nozīme, kas saistīta ar Lietuvas drošību. Taču Norvēģijai tas nav politisks instruments.
Vai Norvēģija varētu apgādāt Baltijas valstis ar naftu un gāzi, un vai cena nebūtu ļoti augsta?
Cenu nosaka tirgus, runa ir par piegādes iespējām un izmaksām. Tās būs atkarīgas no infrastruktūras un starpsavienojumiem. Kā es sapratu, viesojoties Klaipēdā, varētu būt iespējama cauruļvadu izbūve Baltijas jūrā, un pa šiem cauruļvadiem varētu piegādāt dabasgāzi. Ņemot vērā diezgan nelielos attālumus, tas varētu nebūt pārāk dārgi. Saistībā ar nesen pieņemto ES klimata pārmaiņu ietvarprogrammu Norvēģija stingri iestājas par ilgtermiņa dabasgāzes prioritizēšanu, jo tā ir ekoloģiski visdraudzīgākā un nodara vismazāko kaitējumu videi. Pašlaik ogles ir daudz lētākas par dabasgāzi, un tā nav laba situācija, raugoties no klimata pārmaiņu viedokļa. Tāpēc mēs daudz domājam par tā dēvētajām viedajām transportēšanas sistēmām, kuras paaugstinātu oglekļa emisiju izmaksas, kas saistītas ar ogļu transportēšanu, tādējādi padarot dabasgāzes cenas konkurētspējīgākas.
Kā noprotams, klimata pārmaiņas ir būtiska prioritāte Norvēģijas politiskajā darba kārtībā.
Jā, tā ir. Mēs esam paradoksu nācija. Lai gan mūsu labklājība lielā mērā balstās uz naftu, tomēr 2020. gadā mūsu mērķis ir panākt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru ap 67%. Norvēģija arī vēlas izbūvēt elektrības starpsavienojumus ar Lielbritāniju un Vāciju. Tas ir mūsu ieguldījums ne tikai Eiropas energodrošībā, bet arī klimata pārmaiņu mazināšanā.
Vai Norvēģija apsver iespēju pievienoties ES? Kāds ir valdošais noskaņojums sabiedrībā?
Šogad aprit tieši 20 gadu, kopš Norvēģijas iedzīvotāji - 52% - 1994. gadā referendumā teica «nē» dalībai ES. Kā liecina aptaujas, pašlaik pret Norvēģijas pievienošanos ES ir 74% iedzīvotāju. Tas ir skaidrs vēstījums, ka pašreizējā ES mūsu iedzīvotājiem nešķiet sevišķi pievilcīga. Tajā pašā laikā mans viedoklis ir - lai arī Norvēģija nav ES dalībvalsts, mums ekonomiski daudz ciešāk jāintegrējas vienotajā ES tirgū. Norvēģija jau tagad uzņem daudz vairāk imigrantu nekā citas ES valstis, izņemot Luksemburgu un Lihtenšteinu. Mūsu finansiālais ieguldījums dažādās ES programmās ir aptuveni tikpat liels, kā tad, ja mēs būtu dalībvalsts.
Norvēģijas iedzīvotāju nevēlēšanās pievienoties ES sakņojas tīri ekonomiskos apsvērumos?
Domāju, ka tam ir ciešs sakars ar ekonomisko krīzi, kuru pašlaik piedzīvo ES.
Kādi ir galveni izaicinājumi ES, lai saglabātu konkurētspēju un līdzšinējos labklājības standartus?
ES jāatgūst starptautiskā konkurētspēja, kuru tā sākusi zaudēt. Tas vispirms prasa gudras, caurskatāmas dalībvalstu politikas nacionālajā līmenī. Gan Baltijas valstis, gan Ziemeļvalstu reģions uz kopējā ES fona nenoliedzami ir veiksmes stāsti. Nozīmīgs solis izaugsmes veicināšanai būtu brīvās tirdzniecības līguma noslēgšana ar ASV. Mums jāapzinās realitāte - Ķīnas biznesa modelis ir konkurētspējīgāks nekā ES, Turcijā ir 51 stundu ilga darba nedēļa, Francijā - salīdzinoši tikai 35 stundu, Indija izraujas informācijas tehnoloģiju jomā, tie visi ir ļoti nopietni izaicinājumi.