Valsts augstāko amatpersonu ikgadējā došanās uz Aglonu tikpat prognozējami izraisa atšķirīgus vērtējumus. No vienas puses, ir ļaudis, kuri to vērtē, maigi izsakoties, skeptiski - gan apšaubot valsts vadītāju dievbijības izpausmju patiesumu, gan jautājot, kā šāda īpašas attieksmes izrādīšana saskan ar Satversmes 99. pantā minēto: «Baznīca ir atdalīta no valsts.» No otras puses, ir ļaudis, kuri savukārt valsts vadītāju nepiedalīšanos Svētajā misē uztvertu kā, viņuprāt, nepārprotamu vienaldzīgas attieksmes pret kristīgajām vērtībām demonstrēšanu. Īsi sakot, ja brauc - slikti, ja nebrauc - arī slikti. No vienas puses, it kā skaidrs, ka arī visaugstākajām amatpersonām ir tiesības uz privātu pārliecību, šajā gadījumā - reliģisko (tas pats 99. pants), tāpēc publiska piedalīšanās vienas konfesijas svētkos ir viņu kā cilvēku tiesības. No otras puses, šis pats pārliecības brīvības jēdziens paredz, ka amatpersonai ir arī visas tiesības nepiedalīties un to nedrīkstu tādā gadījumā pārmest. Citiem vārdiem sakot, ja valdības vai parlamenta vadītājs patiešām ir kristietis, viņam nedrīkstētu liegt publisku savas ticības paušanu tikai tāpēc, ka tāda, lūk, dotu «dīvainu signālu» citām konfesijām vai reliģijām piederīgajiem vai ateistu/agnostiķu daļai sabiedrībā. Savukārt nepiedalīšanos nedrīkstu tulkot kā piederību «mūsdienu patēriņa un pagrimušo tikumu civilizācijai».
Taisnību sakot, nezinu, kā mums Latvijā veicas ar šādu citu uzskatu brīvības respektēšanu.
Tomēr neskaidrības, pārpratumi, kādi manāmi vērtējumos par politiķu publisku līdzdalību reliģiskos rituālos, iespējams, saistīti ar to, ka ir ļoti atšķirīgi viedokļi par reliģisko konfesiju vietu valsts dzīvē vispār. No vienas puses, ir viedoklis, ka baznīca (plašā nozīmē) pārāk aktīvi pauž savu viedokli - vai nu apliecinot savu atbalstu konkrētam politiskajam spēkam, vai arī izklāstot savu redzējumu par izglītības satura, abortu u. c. jautājumiem. No otras puses, ir ļaudis, kuri vēlētos (it īpaši tie, kuri atceras tolaik jauno luterāņu mācītāju aktīvo sabiedrisko nostāju astoņdesmito gadu otrajā pusē), lai baznīca tieši vairāk būtu klātesoša Latvijai sarežģītos vēstures posmos, lai tā izmantotu savu autoritāti noteiktā sabiedrības daļā, cilvēkus mobilizējot un iedrošinot.
Pilnīgi skaidrs, ka pretēji viedokļi par šādiem jautājumiem bija, ir un būs, jo būtu aplami iedomāties kaut kādu «vidējo aritmētisko» tādos jautājumos kā reliģiskā pārliecība un pasaules uzskats. Tomēr liekas, ka vismaz būtu noderīgi par šīm tēmām runāt sabiedrībā (vēlams neuzbrūkošā tonī). Diskusijas aizmetņi pavīdēja kontekstā ar Satversmes preambulas saturu, tad noplaka. Var teikt, ka šie «vērtību jautājumi» ir katra cilvēka privātā lieta, tāpēc nav tur ko gaisu tricināt. Tajā pašā laikā redzam, ka «netricināšana» veicina modeli, ka atšķirīgie viedokļi - kad nu par kādu tēmu tomēr pasprūk vaļā - strauji pāriet sakāpinātos toņos.