Visi lēmumi, ko mana valdība ir pieņēmusi pēdējā gada laikā saistībā ar budžeta izdevumu samazināšanu, nodokļu palielināšanu un strukturālām reformām, būtu svarīgi Igaunijai jebkurā gadījumā. Šādi lēmumi būtu jāpieņem arī tad, ja mūsu valstij nebūtu mērķis nākamgad pievienoties eirozonai. Iepriekšējos gados lielākās problēmas saistībā ar eiro ieviešanu izrietēja no augstās inflācijas, taču 2009. gada novembrī Igaunija sasniedza Māstrihtas kritērijos noteikto inflācijas rādītāju. Tādējādi inflācija Igaunijai vairs nav problēma, un es esmu pārliecināts, ka inflācija saglabāsies ļoti zema vismaz turpmākos pāris gadus. Budžeta deficīta kritēriju izpildīšana ir mūsu lielākais izaicinājums šobrīd. 2002. līdz 2007. gadā Igaunijas budžets bija ar pārpalikumu, un šo labo gadu laikā mums izdevās uzkrāt ievērojamas rezerves, un pat tagad valdībai pieejamā rezerve ir aptuveni 25 miljardi Igaunijas kronu jeb aptuveni 10% no valsts iekšzemes kopprodukta (IK). Tieši labajos gados uzkrātās rezerves mums ļāva izvairīties no nepieciešamības meklēt iespējas aizņemties līdzekļus starptautiskajos finanšu tirgos. Tādēļ laikā, kad daudzu ES dalībvalstu valdībām ir izveidojušās ievērojamas parādsaistības, Igaunijas centrālās valdības parāds ir zemākais visā Eiropā. Tas patiešām ir labi, ka Igaunijai bija rezerves un nebija nekādu problēmu finansēt valsts budžeta deficītu. Taču mums ir jāturpina īstenot konservatīvu fiskālo politiku neatkarīgi no tā, vai mūsu mērķis ir eiro vai ne. 2008. gadā Igaunijā bija budžeta deficīts, es ceru, ka arī 2009. gada publiskā sektora kopējais budžeta deficīts būs zemāks par 3% no IK. Tas ir svarīgi mūsu valstij - jebkurā gadījumā saglabāt valsts budžeta deficītu zem 3% no IK. Ja mēs pieļautu lielāku deficītu, pieaugtu valdības parādsaistības un rezultātā mums nāktos maksāt lielākus procentu maksājumus par aizņēmumiem. Dārgāka aizņemšanās, protams, nozīmē, ka privātā sektora uzņēmumi zaudētu konkurētspēju, tiktu zaudēts vēl vairāk darbvietu. Konservatīva fiskālā politika ikvienai valstij nāk tikai par labu.
Jūs nebiedē Nouriela Raubīni brīdinājums, ka eiro «nomirs tuvāko divu gadu laikā»?
Protams, dažās eirozonas valstīs mēs šobrīd redzam ļoti nopietnas problēmas, kas radušās, cīnoties ar ekonomisko krīzi. Taču Eiropas vienotā valūta, manuprāt, ir ļoti labs projekts. Ekonomiskā krīze eirozonas dalībvalstīs nav tik dziļa kā dažās citās valstīs. Eiro ieviešana nāks par labu Igaunijas ražotājiem, kuri lielu daļu saražotā eksportē uz citām ES dalībvalstīm. Eiro ieviešana noteikti padarīs Igauniju atraktīvāku ārvalstu investoriem. Patlaban lielākā daļa ārvalstu investīciju Igaunijā nāk no Zviedrijas un Somijas - valstīm, kuru uzņēmēji vēl nav aizmirsuši, kā viņu kronas un markas 90. gados tika devalvētas. Latvijā, Lietuvā un Igaunijā darbaspēks vēl arvien ir trīs četras reizes lētāks nekā Zviedrijā, Norvēģijā, Dānijā vai Vācijā. Tādēļ esmu pārliecināts, ka eiro ieviešana nozīmēs nopietnu atbalstu mūsu vietējiem uzņēmējiem, turklāt padarīs mūsu uzņēmējdarbības vidi pievilcīgāku ārvalstu investoriem. Arī iedzīvotāji būs ieguvēji - viņiem nebūs jāmaksā par valūtas maiņu. Gan Latvijā, gan Igaunijā vairākumam mājsaimniecību kredīti ir eiro, tādēļ eiro ieviešana varētu vairot viņos drošības izjūtu.
Manuprāt, Valda Dombrovska valdība Latvijā ir paveikusi lielu darbu. Visās trijās Baltijas valstīs valdības ir bijušas spiestas krasi samazināt valsts budžeta izdevumus un palielināt nodokļus. Galvenais iemesls, kādēļ Igaunijā situācija bija nedaudz vieglāka, ir jau pieminētās valsts budžeta rezerves. Krīze ir dziļa ne tikai Baltijā, bet visur.
Ja Igaunija pievienosies eirozonai 2011. gada 1. janvārī, tas varētu nākt par labu arī Latvijai un Lietuvai, jo viss reģions kļūs atraktīvāks tiešajām ārvalstu investīcijām. Pašreiz eksperti, kas analizē ekonomiskos procesus, norāda, ka valdību īstenotā izdevumu samazināšanas politika ir patiesi efektīva. Un es noteikti gribētu pateikt paldies mūsu iedzīvotājiem, kuri ar izpratni ir uzņēmuši nepieciešamību samazināt valsts izdevumus un palielināt nodokļus.
Taču Latvijā mēs teju katru nedēļu dzirdam, ka kāds eksperts uzskata, ka iekšējā devalvācija ir kaitīga un patiesībā vajadzētu izvēlēties lata devalvāciju. Kā jūs to vērtējat?
Man nepatīk apzīmējums iekšējā devalvācija. Igaunija valūtas koridoru nav mainījusi pēdējos astoņpadsmit gadus. Manuprāt, ikviens iedzīvotājs sagaida, ka šāda monetārā politika tiks turpināta, ka valūtas maiņas kurss tiks saglabāts stabils. Mēs nevaram mainīt Igaunijas kronas maiņas kursu, jo tas ir fiksēts pret eiro. Nav arī nekādas jēgas to darīt. Kredīti ir ņemti eiro. Un, manuprāt, ar devalvāciju mēs nevarētu atrisināt nevienu problēmu, mēs tikai radītu pamatīgas jaunas problēmas. Es arī neredzu nevienu iemeslu devalvēt valūtu. Vienīgais veids, kā mēs varam pielikt punktu visām baumām par iespējamu devalvāciju, ir pievienoties eirozonai tik ātri, cik vien tas ir iespējams. Faktiski eiro Igaunijā jau tiek lietots - lielākā daļa kredītu ir ņemti eiro, valūtas maiņas kurss pret eiro ir fiksēts. Vienīgā atšķirība no tā, kas būtu, ja Igaunijā jau būtu ieviests eiro, ir attēli uz banknotēm. Taču investori noteikti vairāk uzticas eiro nekā mazu valstu nacionālajām valūtām, tādēļ mūsu mīlestībai pret attēliem uz kronu banknotēm vairs nav tādas nozīmes kā kādreiz. Devalvācija būtu vienkārši negodīga, un es noteikti nepiekrītu tiem, kas runā par iekšējo devalvāciju. Nē, nē! Tā nav nekāda iekšējā devalvācija, ko mēs īstenojam Baltijā.
Financial Times pirms dažām nedēļām ziņoja, ka jūs esat paudis bažas, ka Grieķijas problēmas var apdraudēt Igaunijas ceļu uz eirozonu. Kā?
Es nebaidos par to, ka problēmas atsevišķās eirozonas valstīs varētu apdraudēt Igaunijas iespējas iestāties eirozonā. Protams, patlaban ir vērojamas dažas nopietnas komplikācijas, taču Grieķijai vienkārši ir jāsamazina savi izdevumi, un, ja tas būs nepieciešams, ES noteikti atbalstīs tās valstis, kam ir radušās grūtības. Taču Grieķija nav vienīgā valsts, ES valstīs valdību aizņēmumu līmenis un budžeta deficīts ir pārāk augsts. Es varbūt neesmu pats labākais padomdevējs, taču manā izpratnē šīm valstīm, kuru budžeta deficīts ir milzīgi liels, ir vienkārši dramatiski jāsamazina savi izdevumi, tāpat kā mēs to darījām Igaunijā, kā jūs to darījāt Latvijā un kā Lietuvas valdība to darīja savā valstī. Tas ir svarīgi visur - eirozonā, arī valstīs, kas nav Eiropas monetārajā sabiedrībā, - ir jārealizē konservatīva fiskālā politika un jāuztur savas finanses kārtībā.
Kā jūs izskaidrotu to, ka kredītreitingu aģentūras vēl arvien saglabā Igaunijas kredītreitingu visai zemā līmenī?
Diemžēl tas tā ir. Dažām eirozonas valstīm, kuru budžeta deficīts ir daudz lielāks nekā Igaunijai, kredītreitingi ir daudz labāki. Manuprāt, investoru uzticības trūkums ir saistīts ar skepsi pret mazajām nacionālajām valūtām. Taču investori tām var uzticēties - mūsu iedzīvotāji ar izpratni uztver strukturālo reformu nepieciešamību, un tas dod pamatu uzskatīt, ka situācija šeit būs stabila. Saskaņā ar Eurobarometer pētījumu 47% Igaunijas iedzīvotāju uzticas valdībai. 27 ES valstu vidū tas ir ļoti augsts rādītājs. Taču ir absolūti skaidrs, ka strukturālās reformas ir jāturpina. Mēs esam liberalizējuši darba attiecības regulējošo likumdošanu, lai veicinātu jaunu darbvietu radīšanu Igaunijā. Manuprāt, strukturālās reformas ir jāturpina, mums Igaunijā ir nepieciešama izglītības sistēmas reforma, administratīvā reforma, un tas tiks novērtēts. Turklāt es ticu, ka Igaunija būs viena no pirmajām valstīm, kur ekonomika atkopsies. Pagājušā gada ceturtajā ceturksnī IK jau pieauga par 2, 6%, kas ir augstākais pieaugums visā ES.
Kādas patlaban ir attiecības starp Edgara Savisāra vadīto Tallinas pašvaldību un Igaunijas centrālo valdību?
Tallinas pašvaldība ir tikai viena no lokālajām pašvaldībām, taču man ar nožēlu jāatzīst, ka Igaunijā lielāko daļu no pašvaldību parādsaistībām rada lielāko pašvaldību, tas ir, Tallinas un Pērnavas, parādsaistības. Protams, tā ir problēma. Manuprāt, Tallinas pašvaldība tērē naudu propagandai un populismam. Tā nav laba politika nevienā valstī.
Jūsu stāžs premjerministra amatā jau tagad ir aptuveni tik ilgs, cik kādiem trim Latvijas premjeriem kopā. Kā jums izdodas tik ilgi noturēties un panākt parlamenta vairākuma atbalstu pat tagad, kad vadāt mazākumvaldību?
Domāju, ka krīzes laikā valstij politiskā stabilitāte nāk par labu. Protams, ikvienai valdībai ir jāspēj paskaidrot iedzīvotājiem savi lēmumi, to skaitā nepopulāru lēmumu nepieciešamība. Ja iedzīvotāji saprot, kādēļ valdība šādi rīkojas, tie neliedz valdībai savu atbalstu. Mēs esam pieņēmuši sāpīgus lēmumus, taču mana partija - Reformu partija - patlaban ir populārākā politiskā partija Igaunijā, mūs atbalsta 31% iedzīvotāju. Tallinas mēra Edgara Savisāra Centrisko partiju atbalsta kādi 24% iedzīvotāju, bet mūsu koalīcijas partnerus no Tēvzemes savienības un Republica apvienības atbalsta aptuveni 18%. Mūsu koalīcijas partneri, redzot, ka iedzīvotāji viņus atbalsta un viņiem uzticas, saprot, ka valdības īstenotā politika ir pareiza. Tādēļ politiskā situācija ir stabila. Arī Latvijas iedzīvotājiem vajadzētu saprast, kādēļ valdībai nākas pieņemt tik nepopulārus lēmumus, un es ceru, ka cilvēki atbalstīs tos politiķus, kas ir bijuši spējīgi stāties pretī visām milzīgajām problēmām. Nav jau svarīgi, kurš ir Igaunijas premjerministrs. Svarīgi ir, lai ikviens premjers ikvienā valstī saprastu, ka patiesībā viņam atvēlēts īss laiks, kad viņš var darboties šajā amatā, un censtos pēc labākās sirdsapziņas strādāt savai valstij.