Kad 2007. gadā žurnālā The New Yorker tika publicēts Pulicera balvas laureāta Seimora Herša raksts ar nosaukumu The Redirection jeb novirzīšana vai pārprofilēšana, ne viens vien lasītājs autora rakstīto varēja uztvert kā kaut ko ne visai aktuālu, varbūt pat neiedomājamu. Un tomēr tam bija lemts piepildīties.
Heršs toreiz rakstīja par ASV, Saūda Arābijas un Izraēlas slepeno dienestu sadarbību, to ietekmi uz Musulmaņu brālības vadību, sunnītu un šiītu konflikta apzinātu saasināšanu un kopējiem plāniem neitralizēt Sīriju, lai vājinātu Irānas pozīcijas. Viņš rakstīja arī par šo trīs valstu ietekmi Libānas sunnītu radikalizēšanā, kuriem, kā taps zināms tikai vēlāk, bija lemts spēlēt zīmīgu lomu sīriešu protestu pārtapšanā par pilsoņu karu.
Ņemot vērā pēdējos notikumus Tuvajos Austrumos, šādai ASV, Saūda Arābijas un Izraēlas sadarbībai noticēt jau ir daudz vieglāk, šodien to kopējie ģeopolitiskie mērķi ir redzami daudz skaidrāk. Heršs savā rakstā atzīmē dažādas slepeno dienestu aktivitātes, kuras tagad sniedz atbildi uz svarīgajiem, bet tik reti uzdotajiem jautājumiem, piemēram, par to, no kurienes Sīrijā pēkšņi uzradās tik liels skaits radikālā islāma kaujinieku un kā viņi vispār tika pie ieročiem un šķietami neizsīkstošiem munīcijas krājumiem, lai tik ilgstoši spētu turēties pretī labi sagatavotajai valsts armijai?
Atminos kādu telekanāla CNN sižetu, kurš it kā mēģināja atbildēt uz opozicionāru bruņojuma jautājumu un demonstrēja nemierniekus, kuri cīņai ar valdības spēkiem izmantoja paštaisītas degbumbas, kas izskatījās kā vairāki kopā sasieti molotova kokteiļi. Marta beigās publicētais The New York Times žurnālistu veiktais pētījums par CNN doto skaidrojumu ļauj vienīgi pasmīnēt. Laikraksts izpētījis, ka kopš pagājušā rudens strauji palielinājušies ieroču piegādes apjomi Sīrijas nemierniekiem un to sarūpēšanā aktīvi iesaistās arī CIP. Stokholmā bāzētais pētniecības institūts Sipri līdz marta beigām piegādātā bruņojuma apmērus lēš vismaz 3500 t apmērā. Tā izcelsme esot meklējama bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, tālāk bruņojums caur Horvātiju tiekot nogādāts Jordānijā, tad Turcijā, un no turienes pa sauszemes ceļiem tas nokļūst pie izvēlētām kaujinieku grupām Sīrijā. Sipri pētnieki secina, ka, spriežot pēc kravu regularitātes un pārdomātās loģistikas, bruņojuma piegāde atgādinot labi organizētu militāru operāciju.
Būtu pārspīlēti apgalvot, ka Arābu pavasara norise un turpmākie notikumi Sīrijā attīstījušies pēc smalki izplānota scenārija, taču, paļaujoties uz šeit minētajiem un pietiekoši nopietnajiem avotiem, var secināt, ka Arābu pavasaris, pretēji apgalvotajam, ne visiem ir bijis pārsteigums, bet Sīrijai jau sen ir atrasts politiskais risinājums - lai kādus upurus tas prasītu, tai jāpaliek saskaldītai un vājai.