Jau trīsdesmit gadu I. Dāniele pēta, izzina, apraksta un kolekcionē sēnes. Pēdējais viņas atradums - pirms mēneša zemeņu dobē uzietas trifeles.
«Rokot ārā vecās zemenes, pamanīju sīku zirņa lieluma bumbulīti. Sākumā domāju, ka cietpūpēži, jo ar tiem pilns dārzs. Taču, pārkniebjot bumbuli, atklāju, ka iekšpusē ir trifelēm raksturīgais marmora zīmējums. Turklāt sēnes tiešām bija augsnē, dažu centimetru dziļumā, nevis virspusē. Parušinoties atradu vēl dažas, bet tikpat mazas,» stāsta Dabas muzeja zinātniece. Ar aprakstu un fotogrāfijām Inita dalījās portālā Draugiem.lv. Kopā ar trifeļu pētnieci Diānu Meieri viņa jau pērn bija klīdusi pa Latvijas mežiem un meklējusi šīs sēnes, bet tur - nekā!
«Gluži ēdama tā gan nav! Bet Latvijā jau ir entuziasti, kas sāk audzēt trifeles,» uzsver sēņu pazinēja. Tā ka - rūpīgi rociet savus dārziņus, trifeles atrast var katrs, turklāt pat Rīgā! Un ne to vien! I. Dānielei jau acs uztrenēta, un viņa sēnes redz tur, kur citi tās neredz. Piemēram, pirms pāris gadiem viņa un kolēģe Rīgas centrā atrada jaunus tropu sēņu sugas eksemplārus. Bet pētniece jau arī nemeklē to, ko citi liek savos grozos.
«Ja citiem sēņošana ir atpūta un izklaide, tad man tas ir darbs,» saka mikoloģe. Retas, neparastas sēnes tiek vāktas muzeja kolekcijai, pēc tam tās tiek sakaltētas, saliktas aploksnēs, bet ziņas par tām tiek ievadītas Latvijas Dabas muzeja aprūpētajā datubāzē.
Interesanti stāsti saistās ar Dabas muzeja organizētās sēņu izstādes apmeklētājiem. Visbiežāk - atnes un parāda: «Kas tā par sēni? Mēs vakar tādas ēdām.» Tad atliek cerēt, ka maltīte bija gatavota no ēdamām sēnēm. «Vienai sabiedrības daļai tas šķiet normāli - apēst un tad domāt, kas tas bija,» nebrīnās I. Dāniele.
Viņa pati nekad neriskē, lai gan ēdamās (!) mušmires pagaršojusi, tomēr «tas nosaukums - mušmire - vien jau atbaida». Lai gan, pēc zinātnieces domām, visām sēnēm nosaukumi ir ļoti skaisti. Viena daļa ir vēsturiski izveidojušies, bet dažām sēnēm vārdus ir devusi arī I. Dāniele. «Ja grāmata tiek rakstīta latviešu valodā, tad arī nosaukumus piemērojam. Mēģinām, kā skan no latīniskā nosaukuma pārveidots vārds. Ja nekā labskanīga nav, tad ņemam palīgā citas valodas, ja atkal nekā, tad piemērotus vārdus meklējam sēnes izskatā. Tā, piemēram, ir vairāk nekā simts sugu bērzlapju un divas trešdaļas no tām ir sarkanā krāsā. Tad nu ir brūnsarkanā, melnsarkanā, oranžsarkanā… un vienu brīdi jau tie nosaukumi beidzas. Galvenais - izvēlēto vārdu neaizmirst, lai pēc tam nav atkal jādomā kaut kas jauns.»
Ejot mežā, jāizvēlas - esi sēņotājs, sēņu pētnieks vai fotomednieks, domā mikoloģe.
«Visu nevar apvienot - gan pētīt sēnes, gan fotografēt,» par savu darbu saka I. Dāniele un teic, ka bieži vien pēc sēņu vākšanas izstādei ir laimīga, ka mājās kāds uztaisījis sēņu zupu no veikalā pirktiem šampinjoniem.
Ticiet vai ne, bet sēņu izstādes laiks tiek pielāgots Mēness fāzēm. «Izskaidrojumu nezinu, bet, ja ir augošs Mēness un tuvojas pilnmēness, tad sēņu ir vairāk un labākas kvalitātes. Bet, ja laiks būs sauss un pārkaltis, tad nekādas fāzes nelīdzēs. Galvenais - siltums un mitrums, tas sēnēm patīk,» stāsta I. Dāniele.
«Ko tad vairāk fotografē? Lielākās baravikas, pilnākos grozus! Sēnes ir tik skaistas un neparastas! Fotomākslinieki jau cenšas, lai būtu norasojusi cepurīte sūnās, būtu odziņas blakus, bet ir jāprot atrast arī retāki eksemplāri,» savas domas izsaka I. Dāniele un piebilst, «manas bildes nav skaistas, bet man ir svarīgi, lai redz pēc iespējas vairāk sēnes pazīmes - gredzentiņu pie kātiņa, stobriņu krāsu un citas raksturīgās pazīmes.»
«Sēņu fotografēšana ir droša nodarbe,» pārliecināti teic mikoloģe un uzsver, «kad esi iemācījies sēnes atpazīt fotografējot, tad var sākt arī sēņot.»