Viņš negrasās to publiski atzīmēt, un taisnība vien ir. Aktiermākslā vienai dienai, vakaram, naktij nav nozīmes. «Viņš pamodās slavens» - tie, kā teiktu kāds Rudākam tuvs tēls, ir tikai «vārdi, vārdi, vārdi». Profesijas būtība ir process, nemitīga, palaikam bīstama rakņāšanās savā apziņā un zemapziņā, sevis paša izspiegošana cilvēciski smagos vai laimīgos brīžos, krāsu meklēšana un krāšana tur, kur to nemaz nepieklātos darīt. Labs aktieris apjauš par sevi, dzīvi un līdzcilvēkiem daudz ko tādu, ko labāk būtu nezināt. Bet Rihards Rudāks ir ļoti labs aktieris. Vēl vairāk - viņš ir aktieris, kas ļāvies Oļģerta Krodera «čūskas dziesmām».
Tieši jauno Rudāku režisors izvēlējās par galveno Hamletu, lai 1972. gadā, pašā padomju sasaluma viducī, izpētītu, kas paliek dzīvam un radošam garam, ja tam pamazām atņem ticību, uzticēšanos, draugus, cerību. Izrādījās, ka nemaz ne tik maz, - ideālus un godu no malas atņemt nevar, tos zaudē pats. Laupot dzīvību Polonijam, Rudāka un Krodera Hamlets salauza sevi. Kopš tā laika aktiera varoņi vairs nav nevainojami, taču - viņi zina, ka ideāli turpina pastāvēt jebkuros apstākļos, par tiem jāatceras un pēc tiem jātiecas. Nekas cits nav iespējams.
Kroderam aizejot uz Liepāju, šos bezlaika varoņus 70. gadu nogalē Rudāks iemiesoja Māras Ķimeles izrādēs - Juri Gunāra Priedes Zilajā, Petručo Viljama Šekspīra Spītnieces savaldīšanā, Noliņu Rūdolfa Blaumaņa Indrānos.
Lai arī aktiera radošajā kontā ir daudz humoristisku tēlu, viņa galvenais žanrs ir traģēdija - nežēlīgi skaidrs, ikdienā reti sastopams, tālab jo augstāk vērtējams skats uz dzīvi. Tās krāsas viņš pamanās ieplūdināt arī komēdijās. Toties nevairās no sarkasma visdramatiskākajos brīžos.
Kad Kroders XXI gadsimta sākumā atgriežas Valmierā, top nākamā Šekspīra varoņu plejāde - izdzīvojušie. Ģeķīgais, aiz varas un nesodītības apziņas par idiotu palikušais Līrs (2006) - kāda drausmīga nākotne Dānijas princim, ja tam būtu nelaimējies palikt dzīvam! Tikai nomests zemāk par zāli, mīdīts un lauzts, viņš iegūst apskaidrību un laimi vājprātā. Un briesmīgākais no visiem - jauneklīgi šarmantais, necaursitamais Polonijs Krodera pēdējā Hamletā (2008). Vara tīrā veidā, pārbaudījums, kam cauri tikt nav palīdzējušas pat zināšanas par ideāliem un godu. Skarbs ir Krodera un Rudāka rezumējums par bezlaikā izdzīvojušajiem.
Ar nelielu pietātes distanci Rihardu Rudāku par savējo ir pieņēmuši arī jaunie režisori. Pie Viestura Meikšāna viņš nospēlējis Raiņa Balto tēvu - manipulatoru tūkstošveidi, tātad hameleonu (2009), pie Indras Rogas M. Bulgakova Zojkinā kvartirā (2012) - vēl vienu bijušo, Ivana Vasiļjeviča mirušās miesas, grotesku, neapturamu zombiju, kas ar savu skatienu spēj sasaldēt laiku. Pavisam jauniņo režijas mācekļu Reiņa Suhanova un Jāņa Znotiņa kursa darbā - Anšlava Eglīša Bezkaunīgajos večos (2012) - Rudāks spēlē Bertoldu senioru, atkal jau iekrāsojot komēdijas raksturu ar traģēdijas nojausmām. Nu jau Ričs ir meistars, tāpēc drīkst atgādināt jaunajiem inscenētājiem veco patiesību: «Režisor, tavs laiks bija mēģinājumos, izrādi spēlēšu es pats.»
Viņš zina, ko runā. Un tai vienai jubilejas dienai tiešām nav nozīmes, jo process turpinās.