«Man ir pārliecība, ka neesmu tāda vienīgā,» ar asarām acīs saka Laila un tāpēc, lai pasargātu citas sievietes no viņu vardarbības, arī piekrīt sarunai ar Dienu. Tiesājamie trešdien tiesā, sakot pēdējo vārdu, bija lakoniski - savu vainu atzīst daļēji un lūdz tiesu nesodīt bargi.
Moka trīs dienas
«Nezinu, kas man bija uznācis. Nekad neesmu piekritusi šādiem piedāvājumiem, grūti uzticos cilvēkiem. Bet toreiz...» vēl aizvien Laila nesaprot, kāpēc īsti sekojusi aicinājumam. Vēlāk, jau esot pie A.Norvaiša, kompānijai pievienojies vēl viens vīrietis - A.Gromozdovs. Kad vairākas stundas bija lietots alkohols un visas ģimeņu aktualitātes pārrunātas, Laila gribējusi doties mājās, taču neviens viņu vairs prom nav laidis.
«Ko tad nāci, ja negribi!?» jautājis A.Norvaišs, kad Laila pretojusies viņa centieniem iegrūst viņu gultā. Atbildei nebija nozīmes, jo vīrietis savu panāca ar spēku. A.Norvaišs Lailu piekāva tik ļoti, ka viņa nespēja pretoties, abi vīrieši sāka par viņu ņirgāties un seksuāli izmantot. «No abu sarunas dzirdēju, ka Norvaišs ir iepriekš sodīts par slepkavību. Lūdzos, lai mani laiž mājās, zvērēju nevienam neko neteikt, nekur nesūdzēties. Taču nākamajā rītā abi secināja, ka tādā izskatā - piekautu un asiņojošu - mani nevar nekur laist, un nolēma nogaidīt līdz tumsai,» atceras Laila. Vakarā A.Gromozdovs aizgājis, taču A.Norvaišs izlēma, ka šķirties no Lailas vēl negrib. «Tas murgs turpinājās līdz trešās dienas vēlam vakaram, kad man tomēr atļāva aiziet.» Aizbēgt Lailai nav bijis spēka, turklāt pagalmā bijuši nikni suņi.
Pazemotai bija kauns iet mājās pie vīra, tādēļ pirmo palīdzību viņa meklēja pie mammas. «Kopumā mediķi uz mana ķermeņa saskaitīja vairāk nekā 30 hematomu. Seja bija tā sasista, ka caur pietūkušajām acīm gandrīz neko neredzēju, drēbes bija asiņainas. (..) Pirmais, ko izdarīju, novilku drēbes un lūdzu mammai tās izmest vai sadedzināt.»
Sodus prasa nelielus
Drīz vien sievai pakaļ atbraucis vīrs, kurš, viņu meklējot, pēc palīdzības bija vērsies pat pie gaišreģes. «Es nespēju vīram melot, izstāstīju visu, kas notika. Nolēmām, ka policija par notikušo tomēr ir jāinformē,» atceras Laila. Bet tad sācies jauns pārbaudījums. «Tādu pusdzīvu inspektors mani pratināja četras stundas.» Vēlāk viņa vēl neskaitāmas reizes liecības devusi gan inspektoriem, gan ekspertiem un citiem likumsargiem. Viņa saprot, ka tas, iespējams, ir iemesls, kādēļ sievietes biežāk izvēlas noklusēt piedzīvoto vardarbību.
Bargākais soda mērs par šādiem noziegumiem ir cietumsods līdz pat 12 gadiem, taču prokurore Inese Šorņikova prasa A.Norvaišu sodīt ar pieciem gadiem, savukārt Andreju Gromozdovu - vien nosacīti ar trim. Kāpēc prasīti tik salīdzinoši nelieli sodi, prokurore pirms sprieduma nevēlējās komentēt. A.Norvaišam valsts noteiktais advokāts Pāvils Pilāts uzskata, ka tiesājamās personas ir jāattaisno vispār.
Tagad Lailas rētas uz ķermeņa ir sadzijušas. Arī histērisko lēkmju nakts vidū, kas pavadīja viņu vairākus mēnešus pēc notikušā, vairs nav. Taču padarīt visu par nebijušu un aizmirst nav iespējams.
«Es joprojām dzīvoju netālu no mājas, kurā tas viss notika, joprojām ikdienā pārvietojos pa to ielu. Vīrs ir devies peļņā uz ārzemēm. Domāju, ka jābrauc pie viņa. Nav svarīgi, vai tur būs darbs, ir vienkārši jāmaina vide.»#
* vārds mainīts, apzināti nav minēta arī notikušā vieta