Tika uzsvērtas arī imigrācijas problēmas, norādot, ka Eiropa zaudē savu dvēseli un ka «mēs nedrīkstam pieļaut, ka Vidusjūra kļūst par lielu kapsētu». Vienlaikus pāvests pauda cerību, ka Eiropa kļūs stiprāka pret ekstrēmismu, kas būtībā uzplaiksnī garīgā tukšuma dēļ, un šis tukšums rodas, jo cilvēki aizmirst par Dievu. Eiropai ir jādāvā cerība saviem pilsoņiem, nostādot pirmajā vietā cilvēku, nevis politiku, ekonomiku un kultūru.
«Tā bija izcila, drosmīga un cerību pilna uzruna, ko parlamentārieši uzņēma ar ilgiem aplausiem, pieceļoties kājās. Pāvests pievērsa uzmanību dažām problēmām, kas ir saistītas ar mūsdienu Eiropas Savienību. Viens risks ir kļūt par tehnokrātu un plutokrātu valdītu Eiropu, kurā dominē finanšu tirgus likumi, aizmirstot par cilvēku kapitālu un sociālajām grūtībām,» Dienai runu vērtē katoļu priesteris Andris Marija Jerumanis.
Lielākie ārvalstu mediji, nereti paužot atziņu, ka pāvests izteicies negaidīti skarbi, atgādina, ka Vatikāna galva Eiroparlamentā viesojies pēc ilgāka pārtraukuma - ir pagājis ceturtdaļgadsimts, kopš EP apmeklēja Jānis Pāvils II. Tāpēc pāvesta Franciska uzruna vērtēta kā īpaši nozīmīga - šajā laikā mainījusies ne tikai Eiropa, bet arī visa pasaule. Turklāt mainījušies arī politiskie uzsvari.
Imigrantu jautājums
«Jānim Pāvilam II galvenie bija aukstā kara beigu un politiskie jautājumi, tagad mēs redzam, ka pāvests Francisks lielākus akcentus liek tieši uz sociālajiem jautājumiem,» norāda starptautiskās politikas eksperts profesors Ojārs Skudra. Viņš teic, ka runa, no vienas puses, bijusi kā brīdinājums, no otras - apelēšana pie ES politiķu elites sirdsapziņas.
Pāvests izteikti uzsvēris imigrantu plūsmas problēmas. «Te ir runa par tām valstīm, kurās ierodas imigranti no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem. Tāpēc bija metafora par Vidusjūru kā milzīgu kolektīvo kapu. Itālija visu laiku apelē pie pārējām ES dalībvalstīm, lai tās dalās ar iespējām uzņemt imigrantu plūsmas, pagaidām tas īsti nav noticis,» secina O. Skudra, norādot uz pāvesta ierosinājumu palīdzēt tām valstīm, no kurām Eiropā ierodas imigranti.
Eiroskeptiķi sajūsmā
Vēl vairāk iedvesmota nekā EP elite pēc pāvesta runas bija nosacītā EP opozīcija, kā arī eiroskeptiķi. Piemēram, Spānijas medijos apspriests deputāta un partijas Podemos ģenerālsekretāra Pablo Iglesjasa komentārs, ka viņam un pāvestam būtu daudz kopīga, par ko parunāt. «Pāvesta uzruna bija perfekta Vatikāna mārketinga kampaņa, kas kā plašs sprādziens sasniedza eiroskeptiķus,» kritisku attieksmi interneta vietnē Publico.es pauž žurnālists Dāvids Bojero. Savā rakstā viņš pieskaras tam, cik īsti baznīca ir nodalīta no politikas, norāda arī uz pašas katoļu baznīcas smagajām iekšējām problēmām un jautā, vai tā vispār cenšas meklēt risinājumus.
Kritikai, ka pāvesta vizīte bijusi populistisks solis, nepiekrīt ārpolitikas vērotājs O. Skudra. Viņš norāda, ka pāvests ļoti labi apzinājies, ka eiroskeptiķi un visāda veida populisti varētu izmantot viņa runu kā papildu argumentu savās informatīvajās un komunikācijas kampaņās. Arī A. M. Jerumanis Dienai pauž, ka pāvesta kritika ES nebūtu jātulko kā atbalsts antieiropeiskajai kustībai: «Tieši pretēji - viņš aicina veco un nogurušo Eiropu, kas ir kļuvusi kā vecmāmiņa, atdzīvināt, reanimējot sākotnējos ideālus, lai tā atkal kļūtu par Eiropas māti, kas audzina un pavada savus bērnus.» Vēl priesteris atgādina katoļu līdera sacīto, ka «Eiropa piedzīvo garāko miera laika periodu pēc Otrā pasaules kara, ko tieši šī savienība veicina».
Politikā neiesaistīsies
Uz jautājumu, vai pāvesta Franciska uzstāšanos EP varētu tulkot kā signālu viņa vēlmei vairāk iesaistīties politikā, O. Skudra atbild noliedzoši: «Domāju, ka viņš vairāk iesaistīsies sociālo problēmu apspriešanā un risināšanā.»
Arī A. M. Jerumanis šādu iespēju noraida: «Pāvests nav politiķis, viņš neiesaistās politikā, kā to dara kāds partijas loceklis, aizstāvot savu programmu. Ir skaidrs, ka katram kristietim, vēl jo vairāk reliģiskajām autoritātēm, rūp cilvēks un sabiedrība, kurā cilvēks ir aicināts mīlēt Dievu un tuvāko.» Pāvesta Franciska runa Eiroparlamenta deputātiem lielā mērā saistīta ar smago krīzi, ko patlaban piedzīvo Eiropa.
«Pāvesta morālā autoritāte ir tik liela, ka viņa vārdam ir īpaša nozīme mūsu laikmetā. Tieši tāpēc, ka mūsdienu politiķi ir sapratuši, ka Eiropa šajā brīdī piedzīvo smagu krīzi un ka šī krīze nav atrisināma tikai ekonomiskā līmenī, pāvests tika uzaicināts gan kā morāla, gan kā reliģiska autoritāte. Jāņem vērā, ka vienas no Eiropas galvenajām saknēm vēsturē līdzās apgaismības laikmeta mantojumam ir kristīgās saknes, kuras nevar noliegt neviens vēsturnieks,» vēl piebilst priesteris. Viņš atgādina, ka pirms pāvesta runas EP prezidents Martins Šulcs uzsvēris, ka Eiropas Savienībai un baznīcai ir kopīgi izaicinājumi, kā arī iespēja dalīties ar kopīgām vērtībām: toleranci, respektu, vienlīdzības principu, solidaritāti un mieru.