Premjerministre Laimdota Straujuma šajās dienās nākusi klajā ar ierosinājumu, kas šķietami atrisina valdības ilgstošās problēmas ar pielaižu piešķiršanu valsts noslēpumiem, taču tajā pašā laikā rada arī pamatu nopietnām bažām par iespējamo demokrātijas apdraudējumu Latvijā.
Valdības vadītājas ideja ir pavisam vienkārša: lai nebūtu jāņemas ar noslēpumiem nepielaisto ministru demisijām vai aizvietošanu, Satversmes aizsardzības birojs (SAB) pretendentus uz ministru amatu varētu izvērtēt vēl pirms to apstiprināšanas.
Īsā laikā mums ir bijuši divi gadījumi, kad vienas un tās pašas partijas (!?) ministri izbrāķēti pielaidei slepenajiem dokumentiem. Bez paskaidrojumiem, kas neizbēgami radījis pamatu gan baumām un pieļāvumiem par iemesliem, gan arī aizdomām par specdienesta angažētību.
No vairākkārt ieilgušām ministru vērtēšanām piekusušajiem tiešām var sākt šķist, ka šis būtu vislabākais risinājums. Taču - ko tas nozīmē? Ka turpmāk vēl lielāka teikšana pār personāla atlasi valdības sastāvā un varbūt arī citos augstos amatos tiktu deleģēta tikai retajam vien pazīstamam soģim kaut kādā slepenā telpā? Faktiski bez iespējas apšaubīt lēmumu, kā lietas Ternovskis pret Latviju spriedumā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas palāta. Un arī to, ka turpmāk valdības un vajadzības gadījumā arī atsevišķu ministru apstiprināšana amatā varētu vilkties mēnešiem ilgi - arī tagad taču lēmumi par pielaides liegšanu tika pieņemti pēdējā šai procedūrai atvēlētajā dienā.
Ja tiks radīts precedents iepriekšējai ministru kandidātu saskaņošanai ar dienestiem, kurš gan var garantēt, ka kaut kad pārskatāmā nākotnē, izdarot līdzīgu «vingrinājumu ar pielaidēm» Saeimā, netiek ieviesta norma arī par deputātu kandidātu iepriekšēju kontroli? Tagad šķiet smieklīgi? Bet vai mums maz netālajos kaimiņos piemēru, kad demokrātiski reiz ievēlēta vara pakāpeniski nodrošinās pret aizvietošanu un nostiprina savu kontroli pār visām dzīves jomām, pamatojot ikvienu savu rīcību šajā virzienā ar sabiedrības drošības apsvērumiem?
SAB, protams, stāv valsts drošības sardzē, nav pamata apšaubīt tā darbinieku godaprātu, taču te nu ir tas gadījums, kad politiskā līmenī būtu jānotiek diskusijai par to, kur velkama robeža starp dienestu spēju garantēt valsts drošību (un attiecīgām to pilnvarām ierobežot tautas vai tās pārstāvju gribu) un demokrātiju kā augstāko mūsdienu sabiedrības vērtību.
Un vēl. Demokrātija prasa arī lielāku atklātību par lakonisko «Nedrīkst!». Ja tauta savas nezināšanas dēļ ir izdarījusi kļūdu, ievēlot deputātu amatā personas, kam līdz galam uzticēties nevar, vai tāds misēklis gadījies deputātiem, apstiprinot valdību, būtu tikai loģiski, ja šī situācija tiktu arī kārtīgi izskaidrota. Neslēpjoties aiz atrunām par mistiskiem noslēpumiem.