Gribi sasmīdināt Dievu? Pastāsti viņam par saviem plāniem. Nekad šis vecais sakāmvārds Latvijas politikā nav bijis tik patiess, ja attiecinām to uz politiķu nākotnes izredzēm un plāniem, kā tagad, kad Valda Dombrovska valdība ir sabrukusi, bet jaunas valdības aprises ir pilnīgi neskaidras, līdz vēlēšanām palikuši teju deviņi mēneši, bet tuvākajā nedēļā Latvijas politikā plāno iebrāzties jauni politiskie spēki, kuru kontūras savukārt ir tikpat neskaidras kā viss pārējais.
Mēs pavisam noteikti ne tuvu nezinām, kas uzvarēs nākamajās vēlēšanās. Pilnīgi skaidrs, ka Vienotības, NA un RP izredzes ir ļoti sliktas, sliktākas nekā jebkad agrāk. Neredzot citu politisko kombināciju iespējas, tās pēkšņi ir saspiedušās kopā ciešāk nekā jebkad, saucot to par labēji centrisko partiju koalīciju.
Diemžēl šis izmisuma apkampiens šīm partijām var izrādīties nāves tvēriens. Jo, protams, tas nav labi, ja iedzīvotāji redz kašķīgas koalīcijas valdību, ko veido dažādas partijas, bet no partiju tēla viedokļa vēl sliktāk, ja kārtējo mazspējīgo valdību iedzīvotāji uztver kā vienu veselu, vairs necenšoties atšķirt tajā ietilpstošās partijas, bet norakstot tās savā izvēļu blociņā visas.
Ievērojami atšķirīga šajā iespējamajā labēji centriskajā koalīcijā ir ZZS pozīcija. Ja Vienotības elektorāts Dombrovska aiziešanu uztver ar neizbēgamu apjukumu, NA, sakļaujoties ar Vienotību un citām partijām, zaudē savu identitāti elektorāta acīs, bet par RP elektorātu nav vērts runāt, jo tā vienkārši nav, tad ZZS iekļaušanās jebkurā valdībā ir tās uzvara, atgriešanās un politiskās nozīmes atjaunošana. ZZS izredzes nākamajās vēlēšanās ir ļoti labas, ja vien paši nepielaidīs kādas ļoti rupjas kļūdas, un nonākšana valdībā, kas ir politiskās dzīves tribīne un centrs, izredzes tikai vairos.
Vēl pavisam nesen SC ar Nilu Ušakovu priekšgalā šķita samērā drošs līderis nākamajās vēlēšanās, kura pozīcijas labējās opozīcijas histērija Rīgas domē tikai un vienīgi stiprināja. Nav nekādu šaubu, ka arī tagad Nils Ušakovs popularitātes ziņā ir figūra Nr. 1 Latvijas politikā. Tomēr Zolitūdes traģēdija ir sagādājusi raizes arī Nilam Ušakovam. Iespējams, viņam vajadzēja, uzņemoties morālo atbildību par notikušo, atkāpties tūlīt pat pēc traģēdijas - pirmajam. SC un Gods kalpot Rīgai! pārvaldītā dome tāpat viņu iebalsotu Rīgas mēra amatā atpakaļ.
Pēc Valda Dombrovska demisijas Nils Ušakovs atkāpties vairs nevar. Atkārtots uzticības balsojums nav tas. Mītiņi, piketi, masu mediju spiediens - viss Zolitūdes traģēdijas kontekstā - ir smaga nasta, neskatoties uz rīdzinieku atbalstu par izdarītajiem darbiem. Tomēr, kā trāpīgi nesen atzīmēja kolēģis Māris Zanders, «notikumi politiku nemaina». Lielā mērā tā tas ir, un milzīgā atšķirība no Valda Dombrovska un Vienotības valdībā ir Nila Ušakova personiskā popularitāte un SC stabilās pozīcijas Rīgas domē, kam klāt nāk pastāvīgā elektorāta atbalsts, kas, taisnība, lielā mērā ir etniski motivēts, bet tāpēc jo vairāk stabils.
Ingunas Sudrabas izredzes daudziem šķiet izbeigušās ar to pašu dienu, kad viņa mēģināja ieiet politikā, bet paģība. Protams, Ingunas Sudrabas ideālisms vai naivums ir šokējošs, jo uzkāpt uz skatuves pilnīgi tukšām rokām, bez jebkādas sagatavošanās, bez konkrētiem plāniem, bez organizācijas un pat jebkādas režijas ir kaut kas neredzēts pat Latvijas politikā. Man grūti izskaidrot Sudrabas soli, jo varbūt neredzu tik tālu, cik viņa, bet tomēr - ja ne viņas veidotajam politiskajam spēkam, kura vienkārši nav, un tas nevar izveidoties pats no sevis, tad pašai Sudrabas kundzei ir pietiekoši labas izredzes jebkurā sarakstā.
Piemēram, Einara Repšes Latvijas attīstības listē, kurā bez nosirmot sākušā Latvijas neatkarības un lata celmlauža varētu parādīties vēl kādi «spēka zari». Ja šādi brīnumzari neuzdīgs uz Latvijas attīstības ozola stumbra, nekādu izredžu šim veidojumam nebūs, ko liecina joprojām niecīgais reitings, neskatoties uz līdzekļiem, pūlēm un intelektuālo resursu, kas šajā veidojumā ir ieguldīts. Visi redz, ka šodienas Einars Repše nav tas pats varonis baltā zirgā, bet varonis ir vajadzīgs. Ir vajadzīgs līderis, kam ir vilkme. Ne tikai Latvijas attīstības biedrībai, bet jebkurai partijai.
Daudzu apņirgts, politikā brāžas iekšā Ainārs Šlesers. Te tomēr jāapstājas pie mazas piezīmes. Skaļi apsmiets Šlesers nav pirmo reizi, nokautēts viņš nav pirmo reizi un līdz ar to neceļas pirmo reizi. Pat absolūtos buldozera stila kritiķus vienmēr ir darījušus bažīgus viņa jauda. Stājoties Vienoti Latvijai vadībā, Šlesers ar vienu rāvienu ir atpakaļ Latvijas politikā. Ja tā spēs ieņemt nišu, kas ir brīva tā saucamajai reģionālajai partijai, ja Šlesera restartētajā partijā sanāks kopā reģionāļi, un Tautas partijas un Pirmās partijas rezervistu soliņa sēdētāji kļūst rosīgi, izveidojas Gods kalpot Rīgai! Nr. 2 variants Latvijas mērogā, kura izredzes, protams, noteiks koalīcijas esamība vai neesamība ar SC.
Bet vienkārši nebūs nevienam.