Tik gludi un brangi, kā cerēts, ar lemšanu un autoritāti gan negāja ne XIX gadsimta beigu latviešu pašpārvaldes celmlaužiem, ne viņu amata pēcnācējiem mūsdienās. Gribas jau gan dažam aizvien lemt tā, ka nebūtu tur ko atbildēt, bet, redzi, tā pēdējā lemšana un teikšana mēdz būt atšķirīga no pirmā lēmēja bramanīgajām iecerēm. Un labi, ka tā. Jo parasti aiz tādiem «uz urrā» pieņemtiem lēmumiem stāv kāds anonīmais, «kuram bij liela uzcelta kažoka apkakle, kaktā sēdēdams».
Pēdējais šāds lēmēju varas demonstrējums bija Jūrmalas runasvīru un sievu lēmums palielināt iebraukšanas maksu pilsētā no lata uz diviem, ko ar savu lēmumu apturējis reģionālās attīstības un pašvaldību lietu (RAPLM)ministrs. Jūrmalnieki pret ministra nostāju niķojās labu laiku, līdz nolēma tomēr pamēģināt, un notika tas, ko ministrija, jau iepriekš pirkstu kratot, bija solījusi: domes pieņemtie noteikumi tika apturēti.
Bet tas šim stāstam ir tikai ievads, kas iezīmē aplūkojamo problemātiku. Tā, nedaudz izvēršot, ir šāda: ja valsts atbildīgās institūcijas stingri neuzstās valstij kopējo nostādņu un noteikumu ievērošanu, pašvaldībās notiks Die's zina kas. Proti, ko vietējie runasvīri grib, tas arī notiks. Tā Jūrmalas mērs Raimonds Munkevics (Jūrmala - mūsu mājas) skaidri un gaiši saka, ka divlatnieku tā īsti pat par naudu neuzskata - kas tur cienījamās kūrortpilsētas viesim viens lieks lats? Lai tik maksā! Turklāt, ja teikšana būtu pilnīgi viņa ziņā, iebraukšanas cena būtu celta jau sen un pastāvīgi un nu būtu sasniegusi piecus latus. Un ne gailis pakaļ nedziedātu.
Lielākie vispārīga kauna un goda samēra nerrotāji, protams, ir Saeimā, bet tā nu sanācis, ka šiem runasvīriem un sievām rokā dots patiesi lielākais spēks, un neviens cits gluži ar spiešanu tos piespiest nevar prasties, valstij sīkstajos laikos solidarizēties ar tautu un atteikties no acīm redzami nesamērīgās atlīdzības par darbu un dažnedažādajām nereti pēc būtības absurdajām kompensācijām.
Bet «kas tur ko atbildēt?» principa brašuļi sēž arī pašvaldību krēslos un valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību amatos, un šeit gan likums ļauj šo to kauna, goda un samērīguma vārdā prasīt. Nule pagājušajā gadā bez Saeimas vienprātīgās paklusēšanas, lemjot par savu atalgojumu, bija tiešām skumji vērot vēl divas parādības: jauno pašvaldību negausību un valdības mokas, veidojot amatpersonu atlīdzības likumu. Vasaras vidū daža pašvaldības krēslā tikušā pirmās nozīmes lemjamais jautājums bija: algu! Lielāku algu! Un manam draugam arī! Bet likuma burta slīpētājiem mokas sagādāja pārlieku lielais savējo skaits dažnedažādu institūciju valdēs un amatos, kurus pašreizējos spiedīgajos apstākļos gluži nekontrolētus atstāt nevarēja atļauties.
Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums nu ir pieņemts un stājies spēkā. Kā jau morāli un tiesiski kutelīgu jautājumu gadījumā, paredzēta ir «pelēkā zona», pārejas laiks līdz 1.aprīlim, kad pašvaldībām tās regulējošais likums tiešām būs jāievieš dzīvē. Līdz tam dažs pilsētas mērs, pašvaldības priekšnieks un vietnieks vēl pagūs izbaudīt steigā sakampto, paša sev piespriesto algu, pirms to skars samērīguma vārdā noteiktā indeksācija. Arī pēc tam tā būs pietiekami solīda - virs pusotra tūkstoša latu gan pašvaldības priekšniekam, gan vietniekam, un gan jau kādām prēmijām arī iemesls atradīsies. Tomēr, zinot kopš Mērnieku laikiem runasvīru sabiedrībā iegājušos tikumus, kontrolei pār dažādu pašvaldību amatpersonu ienākumiem ir jābūt drastiskai.
Un ne jau tāpēc, ka kādam būtu žēl. Atbildīgajām instancēm valsts un pašvaldību amatpersonām cieši jāskatās uz pirkstiem tādēļ, lai tie strādātu. Runa nav par peļņu, bet gan par darbu. Un ne jau Latvijā vien vērojama sakarība, ka tie, kas pamanās pagrābt visvairāk, ne tuvu nav tie lielākie vispārīgā labuma devēji. Šai ziņā noteikti jāiebilst apgalvojumam, ka dažam valsts vai pašvaldības kapitālsabiedrības valdes loceklim jāmaksā Latvijas situācijai astronomiski honorāri, lai tikai šo vārda tiešā nozīmē dārgo profesionāli noturētu amatā. Jo citādi taču visi aiziešot uz privāto biznesu, un valsts uzņēmumiem un pārvaldei nebūs vērtīgu profesionāļu. Nē, šī likumsakarība ir patiesa apgrieztā nozīmē: valsts ir padarīta par sili «savējiem», un, kamēr viņiem ļaus tajā kāpt iekšā ar visām priekškājām, neviens patiess profesionālis tur gribēdams klāt netiks un arī netiks laists.
Runasvīru spēka sakarā mazāk zināms ir cits citāts no šā paša darba: «Troksnim ir gan vislielākais spēks.» Tāpēc - trokšņosim gan, lai kampēji neieslīgst visatļautības mierā!