To nav iespējams aprakstīt. Ar prātu es aptvēru, ka kaut kas notiek. Ka fiziski tobrīd es neizdvešu ne vārda. Tas ilga sekundes trīs. Tas līdzinājās... Ziniet, par slaveno krievu traģiķi Karatiginu rakstīja, ka viņš izrādē cēlās no krēsla un visa zāle cēlās viņam līdzi. Bet XIX gadsimtā jau skatītāji bija naivāki un teātrim uzticējās... Tomēr, kad tu turi visu publiku, lūk, šādi (pastiepj plaukstu, kurai maigi, bet pārliecinoši pārklāj otru), tas ir neaizmirstami. Tādu izjūtu dēļ ir vērts strādāt šajā profesijā.»
Pasenie solo
Kaut gan pēdējie lielie Meņšikova «kinoiznācieni» iekrita pasen, 2005.-2006.gadā, - gan visu blēžu blēdis Ostaps Benders Zelta teļā, gan populārais detektīvs Erasts Fandorins Valsts padomniekā, gan titulloma Borisa Pasternaka leģendārā romāna Doktors Živago televīzijas filmas deviņu daļu versijā - tās ir «zīmes lomas» -, un tauta Meņšikovu joprojām ne vien atceras, bet arī kvēli mīl. Krievijā pieņemas spēkā ažiotāža, gaidot, kad beidzot Ņikita Mihalkovs pabeigs veidot krievu nacionālā kino XXI gadsimta galvenā eposa Saules nogurdināto II daļu (pēdējās ziņas, ka metrs epopejas pirmās daļas premjeru solījis 9.maijā, otrajai - rudenī), kurā Meņšikova varonis KGB darbonis, kurš pirmajos Saules nogurdinātajos aiz sirdsapziņas mokām darīja sev galu, vannā pārgriezdams vēnas, brīnumainā vīzē atdzims PSRS piecdesmitajos...
Par publikas mīlu liecina arī Meņšikova regulārie panākumi uz skatuves savā «privātteātrī», kam dots īpatnais nosaukums Sadraudzība 814. Kompānija kopš dibināšanas 2000.gadā radījusi četras izrādes (M.Kuročkina Virtuve, M.Ļermontova Dēmons, N.Gogoļa Spēlmaņi, A.Bariko 1900, turklāt divas - Dēmons un 1900 - ir īsti Meņšikova solo - monoizrādes), taču, šķiet, Meņšikova recepte «labāk retāk, bet labāk» vismaz viņa vadītajā teātrī darbojas. Ar Sadraudzības izrādēm, kas faktiski ir kvalitatīvi, lai neteiktu bagātīgi noformētas antreprīzes, Oļegs Meņšikovs un viņa profesijas ceha domubiedri ir apbraukājuši puspasauli - Izraēla, Vācija, ASV, protams, ir lieli krievu diasporas centri (Virtuve, kā arī Spēlmaņi ir bijuši arī Rīgā).
Jācer, ka arī otro viesu reizi mūsu Dailes teātrī nemirstīgā komēdijas klasiķa Gogoļa luga Spēlmaņi/Igroki spēs valdzināt tos, kas Gogoļa savērpto sižetu par viltīgajiem, bet lādzīgajiem kāršu spēlmaņiem, kuri viens otru gatavojas «uzmest», zina no galvas. Meņšikovs & Co ir parūpējušies, lai «sen aizgājušu dienu notikumi vienā cēlienā» (Gogoļa dots nosaukums) uz skatuves notiek īstā dekoratīvā arhitektūras konglomerātā - paplukušā Ukrainas sādžas un provinces pilsētas traktiera apvienojumā ar vistu ķērkšanu, suņu riešanu, lakstīgalu ūjām, siena gubām un citiem dziļu lauku specefektiem. Spēlmaņi vairāk atgādina joku daudzuma ziņā hipertrofētu pasaku no Gogoļa šedevra Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā, nevis ļaunu joku iz negodīgu azartistu un sliktu cilvēku dzīves. Te pie vainas ir šampaniski artistiskā aktieru ansambļa «kolektīvais šarms» un, saprotams, Oļegs Meņšikovs, kurš Londonā spēlētā fatāli nelaimīgā spēlmaņa Ihareva vietā šoreiz Spēlmaņos izvēlējies ne mazāk jancīgo «šuleru bandas vadoņa» Mierinātāja (Uķešiķeļnij - tāds uzvārds) lomu. Taču tā nav viena aktiera benefice, un Meņšikovam nemaz nepatīk, ja publika savu elku sagaida ar vētrainu ovāciju, tiklīdz pavēries priekškars: «Te mēs visi spēlējamies viens ar otru, sacenšamies talantos, tas ir īsts grupas darbs.» Vai Meņšikovs pats arī ir azartisks spēlmanis? «Atceros labi - Portugālē Sibīrijas bārdziņa filmēšanas laikā aizgāju uz kazino, liku ruletē uz astoņi un pirmajā griezienā vinnēju. Ļoti daudz, tas bija mans lielākais un ātrākais vinnests. Un tūdaļ aizgāju prom. Kazino es atrados precīzi trīs minūtes. Bet savus skaistos zaudējumus es nemēdzu atcerēties. Visās dzīves jomās.»
Teātris
Nikolaja Gogoļa Spēlmaņi
Baltijas pērle piedāvā Oļega Meņšikova teātri Sadraudzība 812
Dailes teātrī 29. un 30.novembrī plkst.19