Agrāk ģeogrāfijas studijās uzviļņoja strīdi - kur stiepjas Eiropas un Āzijas ģeogrāfiskā robeža. Urālu kalni bija saprotami. Tālāk pa Urālas upi līdz Kaspijas jūrai, bet tad sarežģījās. Viena versija teica, ka pasaules daļas robežo Kumas-Maničas ieplaka, cita deklarēja, ka robeža iet pa Kaukāza galveno grēdu.
Mūsdienās tādi pieņēmumi liek iecietīgi pasmaidīt. Eiropa kļuvusi lielāka un ietver sevī gan Aizkaukāzu, gan Turciju. Nav svarīgi dabiski veidojumi, kuri uzrādītu Eiropas un Āzijas robežu. Galvenais ir valstu GRIBĒŠANA būt Eiropā. Piemēram, Azerbaidžāna ļoti grib, un tādā gadījumā - kāpēc gan ne. Apliecinājums tam ir Baku notiekošās Eiropas sporta spēles, kuru atklāšanā trūka vien briljanta ikru un šampanieša ar zelta putekļiem.
Tiesa, Eiropā būšanai bez gribēšanas vajadzētu atbilst arī VARĒŠANAS kritērijiem. Ņemsim konkrēti tās sporta spēles. Tātad, pēc tām spriežot, ar varēšanu viss kārtībā. Proti - demokrātiskās vērtības, cilvēktiesības, praidu būšanas tur augstā līmenī. Bezbikšu braukšanas akcijas tramvajos nenotiek vien tāpēc, ka tur nav tramvaju. Neviens nav pilnīgs.
Kā jau visur, arī Azerbaidžānā cilvēktiesību lietās vēl novēro sīkus negludumus, par kuriem mūsu presē atļauts brīvi izteikties un kritizēt. Prezidents Alijevs un draugi dara visu, lai šīs parādības novērstu. Eiropas priekšnieki to novērtē un ar prieku vēl sekmes saviem sportistiem monumentālajās sporta spēlēs.
Tagad iedomājieties, vai kas tāds varētu notikt Baltkrievijā, kur visas tiesības mīda kājām. Protams, ne! Gan Eiropa, gan amerikāņu draugi skaidri norādījuši savu attieksmi, neatļaujot diktatoram Lukašenko un līdzskrējējiem viesoties Eiropas galmos un Brīvības citadelē. Savukārt Azerbaidžānas līderis skaidri paudis, ka necietīs visādas tiesību ierobežošanas, un, lūk, - nekādu aizliegumu. Laipni lūdzam.
Arī balva nav ilgi jāgaida. Sporta spēļu rīkošana ir skaidrs signāls, ka Eiropas zemes stiepj pāri tālumiem draudzīgu roku.
Piedodiet, aizmirsām vēl vienu nosacījumu, kas ļauj paplašināt Eiropas robežas un sajusties civilizācijas demokrātiskā priekšpulka harmoniskās rindās. Blakus gribēšanai un varēšanai svarīgs Eiropā būšanas priekšnoteikums ir gāze. Ja Eiropā gribētājam ir gāze un tā nav Krievija, tad sīkus pārpratumus cilvēktiesību un demokrātijas štellēs var arī pieciest. Gan jau nākotnē. Ja ir gāze, praidu drīkst nerīkot.
PAREIZAIS VIEDOKLIS. Eiropas robežai nevajadzētu apstāties saulainajā Azerbaidžānā. Rau, turpat pāri Kaspijas jūrai ir Turkmenistāna. Samērā brīva valsts, par ko jau prezidents Bērziņš uz vietas pārliecinājies. Ļaudis pieklājīgi un patriotiski. Nupat saziedojuši un uzcēluši apjomīgu zelta pieminekli turkmēņu priekšniekam Gurbanguli Berdimuhamedovam. Šamais gan kautrīgi iebildis, bet - ko padarīsi, ja tauta grib.
Gan ģeogrāfiski gan citos aspektos Turkmenistāna turpat blakus Eiropai vien ir. Bet galvenais - tur ir gāze un nauda, pat vairāk nekā Azerbaidžānā. Un tā nav Krievija. Šie apstākļi ļauj mums drošā pārliecībā «turpat blakus Eiropai» nomainīt ar nepārprotamo «Eiropā». Vai gan jālauza galva, kurā valstī vērts rīkot nākamās Eiropas sporta spēles?
Ko darīt tiem, kam gāzes nav, bet Eiropā gribas? Tad jāsāk ar praidu un bēgļu uzņemšanu. Cik vien labi daudz var.