Pie mums kaut kā sanācis, ka dažās ministrijās ir vairāk naudas, bet citās vairāk goda. Skaidrs, ka gods ir labāks, bet, ja nepietiek, jāsamierinās ar naudu. Lūk, piemēram, Satiksmes ministrijas valsts sekretāram Ozoliņa kungam vai ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietniekam Liepiņa kungam. Pirmajam jāsamierinās ar 9362,5 eirām mēnesī, otrajam attiecīgi 8278.
Krietni vairāk goda ir Kultūras ministrijā. Tur valsts sekretārs Lielpētera kungs pārrauga n-padsmit uzņēmumus un iestādes, par ko saņem lielu, lielu paldies. Forši. Diemžēl nenobrieduši prāti to līdz galam nesaprot. Līdzīgi vairāk goda nekā naudas par ierēdņošanu var saņemt Izglītības un zinātnes, Vides, Iekšlietu un vēl citās ministrijās.
Tātad - kā līdzsvarot to naudas un goda disproporciju? Skaidrs, ka visu laiku norit intensīvs darbs augstākās ierēdniecības sakārtošanā un bezgalīgā uzlabošanā, tomēr konsultants uzskata par svarīgu dot savus ieteikumus. Bez maksas.
Pirmais ieteikums - izmantot loterijas principu.
Viens no fenomeniem politikas procesā, par kuru praktiski nesaņem sūdzības un žēlabas, ir vēlēšanu sarakstu kārtas numuru izloze. Pretenziju nekādu, gluži otrādi - katrs saraksts laimīgi vicina savu skaitli, norādot uz mītiskām zīmēm, ka tieši šis 13, 9 vai 1-nieks ir tā galvenā ķīla lieliskam vēlēšanu rezultātam. Tad jau arī katru gadu vai labāk divas reizes gadā rīkojama valsts sekretāru un vietnieku loterija. Lai tad nu Laimes māte izšķir, kuram Lielpēterim nākamgad vairāk naudas un kuram Ozoliņam vairāk goda. Līdzīgs un pat loģiskāks būtu rotācijas princips. Kādreiz dikti cildināts par spožo universālumu, tas reāli izmantots tikai nepatīkamu kašķa cēlāju likumīgai aizstumšanai jaunākā kurjera amatā.
Naudīgākie robi atrodas tieši lielajās ostās. Ak, un vēl lieliski strādājošajā Liepājas ekonomiskajā zonā. Katrā no minētajām āderēm taču ir noteikti komponenti, ko var saistīt gan ar izglītību, gan kultūru, gan iekšlietām, ārlietām un jauku apiešanos ar dabu. Līdz ar to katrai ministrijai ir tiesības pretendēt uz sev piekrītošu sektoru. Savukārt Lembergam ar Loginovu - vēl mazākas iespējas sprēgāt. Paliek vienkāršākā daļa - paņemt zīmuļus un katru ostu sadalīt aptuveni vienādās daļās katrai ministrijai. Nekādas brēkšanas par netaisnību un malā stumšanu.
Mazāk zināms ir atalgojuma regresa modelis. Rīkojas šādi - augstākajai ierēdniecībai paceļ atalgojumu (nekliedziet tak uzreiz, lasiet līdz galam!). Par katru pārraugāmo iestādi vai uzņēmumu algu ņem nost, bet par tādiem īsteni lieliem būs jāpiemaksā. Nekādi nevarēs teikt - kas nu viņš par valsts interešu aizstāvi, ja ķešu pietrūkst, kur no pārraugāmā saņemto naudu saspiest. Gluži otrādi. Ostas personāls trīcēs un drebēs, kamēr vien dzirdēs valsts pārstāvja zābakus dimdam. Un, dies pasargā, ja kaut kur konfekšu papīrītis nosviests. Par lielākām lietām bail pat ieminēties. Toties gods stāvēt valsts interešu sardzē visbīstamākajos priekšposteņos - nenovērtējams.
Iztēlē redzam, kā lepnumā piesarkst seja godīgam un čaklam valsts maizes ēdājam, dzirdot priekšnieka - mēs domājam, ka esat tas īstais vīrs/sieva Rīgas brīvostas valdīšanā no mūsu puses, un (klusinot balsi) nokārtojām, ka par to jums atskaitīs no algas tikai vienu tūkstoti mēnesī.
Skeptiķi runās, ka tas ir absurds.
PAREIZAIS VIEDOKLIS - pagaidīsim priekšvēlēšanu debates.