Aicinām arī lasītājus sūtīt savas atmiņas par Tautas frontes dibināšanu.
Vai jums bija cita dzīves filozofija, ņemot vērā ģimeni, vai tomēr bijāt padomju cilvēks?
Tāpat kā lielumlielais vairums, es varbūt formāli biju padomju cilvēks. Un padomju cilvēks ar diezgan nodrošinātu dzīvi un veiksmīgu akadēmisko karjeru. Tolaik - 1987.,1988. gadā - es biju Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas akadēmiķis. Tādu nebija daudz, kādi 25 cilvēki. Man bija ļoti labi nostādīta fizikāli organiskās ķīmijas laboratorija. Biju arī Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks, taču neesmu bijis Komunistiskajā partijā. Nekad.
Kā to varēja izdarīt?
Par to brīnījās arī Voss (Augusts Voss - toreiz LKP CK pirmais sekretārs), kad mani 1973. gadā izvirzīja par akadēmiķi. Toreiz bez centrālkomitejas sankcijas nevienu akadēmijā nedrīkstēja ievēlēt. Man liekas, ka tikai mēs - ar Mārtiņu Beķeru, bioķīmiķi - bijām vienīgie akadēmiķi, kas nebija partijā.
Protams, es vadīju PSRS sadarbības projektus ar piecām sociālistiskajām valstīm elektroķīmijas nozarē, piedalījos daudzu zinātnisko kongresu organizēšanā, bet apzināti vairījos gan no iestāšanās partijā, gan no augstiem administratīviem amatiem. Bet es baudīju dažas priekšrocības, piemēram, iespēju apmeklēt specpoliklīniku un ārstēties specslimnīcā. Man dzīve bija samērā nodrošināta. Un tāpēc man tā iesaistīšanās bija diezgan riskanta. Daudz varēju zaudēt.
Jūs esat zinātnieks. Un pēkšņi - sākat ļoti aktīvi iesaistīties sabiedriskajā dzīvē. Kā to izskaidrot?
Sākot no jaunekļa gadiem, man vienmēr, ja tā var sacīt, bija apziņas dalīšanās. Biju uzaudzis diezgan buržuāziskā ģimenē. Tēvs nāca no lauku amatniekiem, pats ar saviem spēkiem izsitās dzīvē. Manas mātes tēvs bija Volgas-Kamas bankas līdzīpašnieks un direktors. Tā bija viena no vislielākajām bankām, kas Krievijā kreditēja brāļus Nobeļus, lielkņazus, cēla slimnīcas, arī nodarbojās ar labdarības lietām. Bet vēlāk vectēvu izsūtīja kā sociāli svešu elementu līdz ar ģimeni uz Kazahstānu. Mātes noskaņojums, protams, bija pretkomunistisks.
Bet otrs cilvēks, kas mani ietekmēja, pēc tēva bija mans šefs Hillers (Solomons Hillers - profesors, akadēmiķis Organiskās sintēzes institūta dibinātājs un direktors). Rakstīju disertāciju un paralēli pildīju pie viņa zinātniskā sekretāra pienākumus. Otra tik vērienīga administratora un zinātnes organizatora Latvijas zinātnes vēsturē nav bijis. Domāju, ka viņš bija saistīts ar drošības dienestiem, iespējams, ka viņš bija viens no tiem, kas mani pasargāja. Arī no iestāšanās partijā. Berklava laikā (toreiz, kad Eduards Berklavs bija nacionālkomunistu kustības līderis) viņš teica: «Tagad mums, latviešiem, jāturas kopā.»
Tāds karogots laiks
Kad jūs sapratāt - tagad nevar vairs klusēt.
Man tā nebija atmoda, tā zināmā mērā bija izvēle. Es jau visas tās lietas sapratu pavisam skaidri, un, ja ar mani pat runāja kādi augstāki partijas cilvēki vai čekisti, es drīzāk varēju viņiem paskaidrot nekā otrādi.
Līdz ar Gorbačova «atklātības politiku» drīkstēja runāt, pat rīkoties, brīvāku viedokli paust vairs nebija liegts. Taču es gan vairāk uzticējos Jeļcinam, nevis divkosīgajam Gorbačovam. 1984. gada beigās, kad Jānis Peters kļuva par Rakstnieku savienības sekretāru, mani uzņēma Rakstnieku savienībā. To jau pirms aiziešanas mūžībā bija ierosinājis Ojārs Vācietis. Jau 1986. gadā mani ievēlēja par Rakstnieku savienības valdes locekli. Akadēmijā es nebiju nekādās augstās pozīcijās, toties Rakstnieku savienībā un arī Imanta Ziedoņa vadītajā Kultūras fondā gan. Es pat teiktu, ka zināmā mērā kultūras mantojuma aizsardzība un arī tas rusifikācijas vilnis, kas tanī laikā vēlās virsū, bija impulss. Atmoda sākās ar 1987. gada 14. jūniju, ar Helsinku grupu. No tās es biju distancējies. Tad nāca 23. augusts. Mēs toreiz dzīvojām Tērbatas ielā un gājām no Pārdaugavas, no tēva mājas. Es vakarā piegāju pie Brīvības pieminekļa. Tas viss atstāja tādu svinīgu iespaidu un mani ļoti ietekmēja.
Un tad bija tāda viena diezgan liktenīga izšķiršanās. Mani bija iekļāvuši Latvijas PSR delegācijā, kura brauca uz Oktobra revolūcijas 70. gadadienas svinēšanu Maskavā. Tas bija augusta beigās, jo katrai savienotajai republikai bija sava diena Tautsaimniecības sasniegumu izstādē. Delegācijā bija Indulis Zariņš, Drīzulis, Čaklais, Kalniņš. Mēs norunājām, ka vedīsim manu māti - viņai toreiz bija 90 ar pusi gadu - apskatīt Kostroņas muižu Novgorodas guberņā, kas bija piederējusi viņas tēvam un par ko viņa visu laiku runāja. Es vienkārši nelikos ne zinis par to oficiālo delegācijas piedāvājumu. Pēc tam kāds augstākstāvošs valdības vīrs sacīja: «Akadēmiķis mūs divas reizes podvjol (piekrāpa - red.). Vajadzēs akadēmiķi audzināt.» Cik tur varēja audzināt, cik - neaudzināt, bet katrā ziņā tā audzināšana stihiski notika pretējā virzienā. Es mazliet piedalījos Rakstnieku savienības plēnuma sagatavošanā un norisē.
Runas par karogu, par nacionālo simboliku.
Nu to es aizsāku neviena neaicināts, bet tas iekļāvās tautas kustībā. Karogi un himnas - tā man ir aizraušanās no bērnības. Man bija visu valstu karogi un pierakstītas arī daudzas himnas. 1946. gada 4. oktobrī notika Latvijas kompartijas CK biroja sēde, kurā izskatīja Latvijas Valsts Universitātes darbību un manu tēvu noņēma no Medicīnas fakultātes vadības. Toreiz biedrs Pēteris Plēsums (LK(b)P CK partijas Kontroles komitejas priekšsēdētājs) ziņoja, ka Medicīnas fakultātes dekāna dēlēns (toreiz man bija 12 gadu) vāc visu valstu karogus un himnas. Kāds no tiem profesoriem, kas nāca mājās, bija izspiegojis un ziņojis. Sekoja replika: «U ņego zapisani vse gimni, v tom čisļe - gitļerovskij gimn. No gimna Sovetskogo Sojuza ņet, potomu čto matj belogvarģeika eto ne ražrešajet.» (Viņam ir pierakstītas visas himnas, tajā skaitā arī hitleriešu himna. Bet Padomju Savienības himnas nav, jo māte baltgvardiete to neatļauj. - red.) Lācis prasīja: «A Bože, carja hraņi! tože jesķ?» (Vai Dievs, sargi caru! arī ir?) Plēsums atbildēja: «Jesķ, jesķ. I Bože carja hraņi! jesķ, I Dievs, svētī Latviju! jesķ.» (Ir, ir. Gan Dievs, sargi caru!, gan Dievs, svētī Latviju!, ir).
Bet 1988. gada 1. un 2. jūnijā, kad notika Rakstnieku savienības plēnums, par sarkanbaltsarkano karogu nebija ne vārda. Tas bija tabu. Bet 1988. gada 14. jūnijā pie Politiskās izglītības nama students Konstantīns Pupurs pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Viņu aizturēja kaut kur aiz Komunāru parka. Un Boriss Pugo karogu nosauca par buržuaznaja simvoļika. Mani tas aizskāra. Tas mani motivēja ņemt un uzrakstīt, kas patiešām tas ir - no 1280. gada, par tiem latgaļiem, kas gāja cīņās pret zemgaļiem, par Kronvalda Ati, par latviešu kultūras pulciņu Tērbatā, kas pirmoreiz par karogu izlasīja Atskaņu hronikā.
Vēl gribu atstāstīt kādu gadījumu. 1978. gadā biju komandējumā Šveicē, Cīrihes Tehniskajā universitātē. Tur satiku bibliotekāru, uzvārdā Jēgeli, viņš bija precējies ar Mirdzu Liepiņu. Viņa sievastēvs bija tuvs Rainim. Viņš 1916. gadā šūdināja sarkanbaltsarkano karogu, ko izkāra Latviešu informācijas birojā Bāzelē. Jēgeli man sacīja, lai atnākot nākamajā dienā, viņš man karogu parādīšot, esot to saglabājis. Viņš tā kā vaicājoši skatījās, vai ņemšu to līdzi uz Latviju. Biju ārzemēs delegācijas sastāvā zem uzraudzības. Varbūt varētu sagriezt un tās strēmeles vēlāk sašūt? Taču neriskēju un karogu nepaņēmu. Vēlāk, 1988. gadā, es Jēgeli rakstīju, taču viņš bija pārvācies uz mazāku dzīvokli un karogu iznīcinājis.
Jums bija daudz rakstu par karogu.
Jā, daudz. Karoga atzīšanas aptaujā, ko īstenojām ar Andreju Cīruli ar laikraksta Padomju Jaunatne starpniecību, nāca daudz atsauksmju - 133 tūkstoši parakstu. Jau septembrī ziņoju toreizējā «stagnātiskajā» Augstākajā padomē gan par sarkanbaltsarkano karogu, gan himnu. Mans galvenais oponents bija Soboļevs (LKP CK otrais sekretārs), aizstāvis (gan aiz kulisēm) - Gorbunovs. 1988. gada 29. septembrī karogu un himnu AP atzina par nacionālajiem simboliem un oficiāli ļāva lietot. Gadu vēlāk - 1989. gada 13. novembrī - tajā pašā AP referēju par 18. novembri kā oficiāli svinamo dienu - arī to akceptēja. Es nebiju deputāts, bet pieaicinātā persona, eksperts, kas aizstāvēja latviešu tautas vairākuma viedokli. «Starpnieks starp tautu un varu,» kā toreiz sacīja Jānis Peters.