Vīlies Krievijas uzvedībā
A. F. Rasmusens pasaules ietekmīgāko militāro aliansi sāka vadīt 2009. gadā, kad NATO galvenais izaicinājums bija karš Afganistānā, kur starptautiskie spēki bez lieliem panākumiem cīnījās ar islāmistiem. Analītiķi uzskata, ka viņš nospēlēja nozīmīgu lomu, palīdzot ASV prezidentam Barakam Obamam pārliecināt pārējās alianses locekles par nepieciešamību paplašināt militāro klātbūtni Afganistānā, lai efektīvāk cīnītos pret talibiem.
NATO 2011. gadā iesaistījās Lībijas pilsoņkarā, vairākus mēnešus veicot uzlidojumus vēlāk gāztā diktatora Muammara Kadāfi spēkiem. Pēc asiņainā režīma krišanas Ziemeļāfrikas valstī neiestājās miers un nesākās demokrātiskas pārmaiņas. A. F. Rasmusens uzskata, ka daļa vainas par to jāuzņemas arī NATO. Viņaprāt, starptautiskajai sabiedrībai pēc M. Kadāfi gāšanas vajadzēja ātrāk iesaistīties, lai neļautu Lībiju ieraut haosā.
Neskatoties uz neziņu par Afganistānas nākotni pēc NATO spēku aiziešanas šī gada beigās un pārmetumiem, ka NATO nav darījusi pietiekami, lai apslāpētu Krievijas centienus paplašināt ietekmes sfēru, A. F. Rasmusens savu laiku pie alianses stūres uzskata par sekmīgu. «Mēs reformējām aliansi, modernizējām tās struktūru, tādēļ būtu godīgi teikt, ka manas vadības laikā samazinājām taukus un palielinājām muskuļus,» viņš sacīja ziņu aģentūrai AP.
Viņa pēdējo piecu gadu lielākā vilšanās esot Krievijas uzvedība. «Savā pirmajā runā NATO ģenerālsekretāra amatā 2009. gada septembrī es fokusējos uz vajadzību veidot stratēģiskas attiecības ar Krieviju,» A. F. Rasmusens raksta slejā britu laikrakstā The Independent. «Krievijas agresija pret Ukrainu ir izaicinājums mūsu vīzijai par Eiropu - brīvu un mierā dzīvojošu. Neskatoties uz mūsu centieniem, Krievija uztver NATO kā ienaidnieku, nevis partneri.»
Stoltenbergs nav «vanags»
J. Stoltenbergs NATO vadību uzņemas laikā, kad 28 valstu alianse saskaras ar lielākajiem un sarežģītākajiem izaicinājumiem kopš aukstā kara beigām - Krievijas agresiju Ukrainā un IS barbarismu Sīrijā un Irākā.
Ironiski, ka 55 gadus vecais politiķis jaunībā bija radikāls pretkara aktīvists - 1973. gadā viņš apmētāja ar akmeņiem ASV vēstniecību Oslo, protestējot pret amerikāņu militāro kampaņu Vjetnamā. Astoņdesmitajos gados, esot Darba partijas jaunatnes organizācijas vadītājs, J. Stoltenbergs atbalstīja ideju par Norvēģijas izstāšanos no NATO. Tomēr laikā, kad viņš bija premjerministrs, Norvēģija iesaistījās ASV vadītajā Afganistānas karā un piedalījās NATO uzlidojumos Lībijā.
Kopš marta, kad kļuva zināms, ka viņš ir izvēlēts par nākamo Ziemeļatlantijas alianses vadītāju, J. Stoltenbergs ir izvairījies publiski komentēt notikumus Ukrainā un citos «karstajos punktos», kas satrauc NATO. Klusēšana beidzās pagājušajā nedēļā, kad viņš Norvēģijas ziņu aģentūrai NTB atzina, ka attiecības ar Krieviju «turpmāk nevarēs veidot kā līdz šim». «Krievija bija tā, kas izvēlējās agresiju. Mēs nespējām piepildīt cerības par ciešāku sadarbību,» sacīja J. Stoltenbergs.
Vadot Norvēģijas valdību, J. Stoltenbergam izveidojās labas attiecības ar Krievijas līderiem, tādēļ ir grūti prognozēt, vai viņš savos izteikumos par Maskavu būs tikpat skarbs kā A. F. Rasmusens.
Daudzi viņu raksturo kā labu diplomātu. Interneta izdevuma Nettavisen komentētājs Gunnars Stavrums uzskata, ka J. Stoltenbergs nav tā saucamais vanags. «Viņa iecelšana apliecina, ka NATO ietekmīgākie locekļi vēlas ģenerālsekretāru, kurš ir gatavs kompromisiem,» uzskata žurnālists.