Ar sunīti un gotiņām
Sīciņa un smalciņa, Mildas kundze ar zilu matu apsēju un zilā džemperīti - «tā mana mīļākā krāsa», cenšas mūs pierunāt iedzert tēju vai kafiju. Māksliniece gaiši pasmaida un saka - esot gatava sarunai, lai es jautājot. Jau bez jautājumiem, sailgojusies pēc sarunbiedriem, gleznotāja raiti stāsta par bērnību, jaunību: «Mana dzimtā puse ir Cēsu apriņķis Rankas pagastā, kur Lejas Pulpju mājās saimniekoja mani vecāki. Arī skolas gaitas sāku Rankā Lutera skolā.»
Par visu vairāk viņai patikusi zīmēšana - pirmo uzzīmējusi ozolzīli, pēc tam pakaļdarinājusi skolotāju iedotās Vilhelma Purvīša gleznu reprodukcijas. Un tad jau gājis vaļā. Mazajai Mildai nopietnie priekšmeti nepatika, dziedāšana galīgi nepadevās - «man nekad nav bijusi dziedamā rīkle», ticības mācībā uzdoto cītīgi kalusi no galvas, bet stundās zem sola zīmējusi redzēto un iedomāto.
Atskatoties uz dzīves gājumu, Šaltiņa vērtē: «Esmu kara laika bērns. Otrā pasaules kara sākumā mūsmājās pulcējās bēgļi, tad nāca iekšā krievi, viss juka un bruka. Vecāki savāca pašu nepieciešamāko un lopus, un devāmies bēgļu gaitās uz Kurzemes pusi. Bija jāiet cauri Rīgai, kur es biju pirmo reizi, man acis lielas. Ar sunīti un gotiņām stāvējām pie Brīvības pieminekļa. Patvērumu atradām Kurzemē Matkules pagastā. Tur mācījos tautskolā. Taču atnākušie krievi vācu laikā iegūtās izglītības apliecības neatzina.»
Sapnim pa pēdām
Tā izgaisa Mildas sapnis par mācībām Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Ģimene atgriezās dzimtajās mājās, kas jau bija sadalītas. Milda sāka mācīties Jaunpiebalgas vidusskolā, bet tad izlasīja sludinājumu par audzēkņu uzņemšanu Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā. Viņa brauca uz Rīgu un izturēja konkursu: «Sāku mācīties, taču skolu nepabeidzu, jo nekādi nevarēju ielauzīties krievu valodā. Franču un vācu valodu pratu, bet krievu man palika sveša. Taču tas man neliedza mīlēt mākslu no visas sirds.»
Tieši zīmēšana un gleznošana Mildai Šaltiņai bija kā Dieva dota dāvana. Viņa apmeklēja Arhitektu savienības mākslas studiju un privāti mācījās arī pie Kārļa Sūniņa. Pateicoties draugu Kažociņu ģimenei, Milda iemīlēja mūziku, it īpaši Mocartu un Bēthovenu. Kad māksliniecei bija stipras kājas un kāds nopirka viņas gleznas, viņa gāja uz teātriem, bet jo īpaši patika apmeklēt klasiskās mūzikas koncertus: «Biļeti nopirku pirmajās rindās, baudīju mūziku un biju ļoti laimīga.»
Iemūžināja Daugavas senleju
Visu darba dzīvi māksliniece bija saistīta ar vēsturi un arheoloģiju, jo ilgus gadus strādāja Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtā un Vēstures muzejā: «Piedalījos arheoloģiskajos izrakumos kā zīmētāja. Kad atraka senos kapus, zīmēju senlietas. Tas nebija viegli, no maija līdz pirmajām salnām biju prom no Rīgas, bet tajā darbā atradu savu laimi. Daugavas senlejas skaistums palicis manos zīmējumos, gleznās. Tagad senleju klāj Pļaviņu jūra. Toreiz cēlos trijos no rīta, devos taisīt studijas, tad no astoņiem līdz pieciem darbā un pēc tam atkal turpināju gleznot. Daudzas gleznas atrodas Kalnaziedu muzejā, kur bija manu darbu izstāde.»
Daudzi desmiti viņas akvareļu un pasteļtehnikā darinātu darbu atrodas ne tikai ārvalstīs. Visvairāk to ir Latvijas muzejos, un joprojām apmeklētāju ievērību izpelnās Šaltiņas darbu izstādes. Savos darbos māksliniece uzrunā skatītājus maigajā ziedu valodā, ataino skaistās Latvijas ainavas, bet «Kandava un Sabile man īpaši mīļas un daudz sagleznotas». Tādus darbus nevar radīt nīgrs un nenovīdīgs cilvēks. Māksliniece ir apbrīnojami gaiša un sirsnīga.
Milda Šaltiņa, kaut tagad vairāk tikai pa māju dzīvo, nekrāj sevī rūgtumu. Viņa priecājas par sauli. Tā apstaro viņas darbnīcu, kas iekārtota virtuvē. Pieticīga personiskajās prasībās, priecājas par katru jaunu dienu, kad var gleznot. Lūk, drīz sāks ziedēt Mildās dāvinātās rozītes, darba atkal būs pilnas rokas: «Gleznošu, zīmēšu ar pastelīšiem.» Mīļākās puķes? Saulespuķes un rudbekijas! Mīļākā krāsa? Zilā! Mīļākais gadalaiks? Visi četri, bet jo īpaši baltā ziema, ja vien apkure nebūtu tik dārga!
Iemācījusies savilkt kopā personīgā budžeta galus ar savu 200 eiro un dažu centu «lielo» pensiju, Mildas kundze to prasmīgi izkalkulē: «Ziemā puse pensijas aiziet dzīvoklim un apkurei. Bet man atved labus kartupeļus, es labprāt ēdu biezpienu, garšo piens, rudzu maize. Dienā izdzeru tasi kafijas. Par laimi, man nav vajadzīgas zāles, tik vien kā pret asinsspiedienu. Uzrakstiet, ka man ir ļoti laba ģimenes ārste Maija Baumane - sirsnīgs, mīļš cilvēks. Atnāk apraudzīt arī tad, kad nemaz nesaucu. Aprūpētāja Mārīte drēbītes un grīdas izmazgā, no veikala atnes produktus, abas izejam ārā. Man vienmēr apkārt bijuši labi cilvēki un draudzenes, kuru gan vairs nav šai pasaulē. Jau daudzus gadus par mani nesavtīgi rūpējas Mārtiņš Gaigals - lai viņam veselība! Nav nekāds radagabals, vienkārši manas dzimtās puses cilvēks. Viņš aizved mani ekskursijās, uz tikšanās reizēm ar izstāžu apmeklētājiem, pabraukājam pa Latviju. Radoši atsaucīga ir Ģederta Eliasa Vēstures un mākslas muzeja speciāliste Marija Kaupere. Dzīvē sastapti labi cilvēki un slikti, bet labo bijis vairāk.»
Vai māksliniece bija precējusies? Milda Šaltiņa smejot atmet ar roku - vēl neesot paguvusi! Tad nopietni piebilst: «Ja man būtu ģimene, bērni, tad nebūtu visa šitā (viņa lepni apmet ar skatienu daudzos darbus - red.). Man nekas dzīvē nelikās vērtīgāks par mākslu, tai esmu dzīvojusi un dzīvoju, un esmu laimīga, ka man tāds liktenis.»