Māris Štrombergs
Kā jūties?
Neaprakstāma sajūta. Iebraucot finiša taisnē, sajūta bija tāda pati kā Pekinā. Varbūt šoreiz to riteni tik traki neaizmetu. Tam ir grūti noticēt. Šodien atkal iesāku diezgan palēni. Savu lomu atkal nospēlēja nervi, bet ar katru braucienu kļuva labāk. Pēc pusfināla es sapratu, biju beidzot noķēris to sajūtu. Pēdējā pusfināla braucienā, kad paliku otrais, tas notika. Tad man arī tā pirmā taisne sanāca daudz labāk, es noķēru to sajūtu, kāda šogad man bija gan Papendālē (tur Mārim izdevās, pēc paša vārdiem, visizcilākā starta taisne - aut.), gan pasaules čempionāta finālā. Es zināju, kas man bija jādara. Ja godīgi, to startu nemaz neatceros, un tā tam arī ir jābūt.
Pekinas zeltu var salīdzināt ar Londonā izcīnīto?
Londonas zelts ir smagāks. Es arī pirms mačiem par to aizdomājos. Šie mači ir nozīmīgākie, kādi man ir bijuši, un nekad vairs tik lielu un psiholoģiskajā ziņā smagu maču man arī nebūs. Nervozitātes ziņā nākamajos mačos man būs - oi, nu nekas tāds, par ko satraukties.
Vai tad uz Riodežaneiro netēmēsi?
Trešā olimpiāde būs, bet šis ir jauno sports. 29 gados es ņemšu uz pieredzi (smejas). Tagad es jutos fiziski un pieredzes ziņā vislabākajā formā. Arī pieredzējušie čaļi var uzvarēt, jābūt tikai pārliecībai.
Šoreiz arī biji starp pieredzes bagātākajiem!
Ja es būtu tik pieredzējis un nopietns, man pusfinālos nebūtu tik daudz kļūdu. Īpaši jau startā, kas ir mans jājamzirdziņš. It kā trasē braucu ļoti labi, līkumus braucu ļoti pārliecinoši, ko es parasti nedaru, bet mans jājamzirdziņš ir starts un pirmā taisne, ko es visu laiku nevarēju salikt kopā. Tie bija nervi, kas traucēja man to izdarīt. Tāpēc arī visu laiku nācās startēt no neērtākajiem vidējiem celiņiem.
Finālā jau arī biji vidū!
Finālā, kā Ivo saka, ir jāuzliek klapes. Pusfinālā es to līdz galam nevarēju izdarīt, bet fināls bija jau pavisam cita lieta.
Kā juties pēc ne visai pārliecinošajām priekšsacīkstēm?
Iepriekšējās dienās ar treneri bija pārrunas. Teicu, ka īsti nevaru noķert to sajūtu. Likās, ka esmu iesprostots būrī, nevaru atvērties un sevi visu parādīt. Pēc trešā pusfināla sapratu, ka sliktāk nebūs. Es neteiktu, ka pirms fināla nebūtu mazliet sabijies, bet es biju diezgan pārliecināts.
Kādi bija Ivo pēdējie vārdi tev pirms fināla?
Ja godīgi, es biju tādā autopilotā, ka to varēs pateikt tikai viņš pats. Uzsitu ar kulaciņiem viņam, un viņš man uzsita pa dupsi, bet es nezinu, ko viņš teica. Es jau biju savā braucienā.
Kam jāsaka lielākie paldies?
Pirmais cilvēks noteikti ir treneris, un tas ir Ivo Lakučs. Arī tēvs bija šeit, paldies vecākiem, visiem, kas sekoja līdzi Latvijā. Patiesībā, liels paldies jāsaka arī [Rihardam] Veidem un [Edžum] Treimanim. Atbraucot mājās, tie bija viņi, kuri mani dzina uz priekšu treniņos. Tāds labs piemērs, no kā var mācīties. Savā ziņā man bija baigā škrobe, ka Treimanis netika finālā pēc tik izcila trešā pusfināla brauciena.
Turpmākie plāni saistīti ar Ameriku?
Divas nedēļas būšu Latvijā, bet kopumā turpmākie plāni, protams, ir saistīti ar Ameriku. Braukšu atpakaļ un septembra sākumā turpināšu sezonu Amerikā.
Kā atpūtīsies un atbrīvosies no olimpiskā stresiņa?
Mana atpūta būs tāda, ka pāris dienu no savas dzīves izslēgšu telefonu un internetu. Tā būs vislabākā atpūta. Gribēšu pāris dienu veltīt tikai sev, arī draudzene no Amerikas atbrauks.
Esi laimīgāks nekā Pekinā?
Jā. Nešaubīgi. Es domāju, ka šie mači ir manas karjeras augstākais punkts.
Esi jau domājis, kā tērēsi prēmiju?
(Gardi smejas.) Es tviterī lasīju, cilvēki domājot, ka es vēl neesmu saņēmis iepriekšējo. Par to es vispār nedomāju. Tādas lietas nokārtosies pašas. Tagad galvenais ir mazliet atpūsties un sakoncentrēt spēkus sezonas turpinājumam Amerikā.