«Es jums tūlīt iziešu pretī,» Kaspars mirklī atbild uz telefona zvanu, un tik tiešām, viņš jau ir pagalmā, sēžot invalīdu ratiņos. Pie vecās baļķu mājas sienas ar vēja izplūkātām ruberoīda skrandām bezpalīdzīgi rudenī ziedēja miķelīši. Dārzā valda pamestība, rudenī ap ābelēm sakritušo ābolu klājienu neviens nav uzlasījis, lai gatavotu ievārījumu vai kompotu, jo no mājas uz kapsētu aizvadīta mamma un saimniece.
Tomēr, kad pa mājas durvīm izskrien Aurēlija, ņipra un gaiša, un nostājas cieši blakus tētim un lēnām iznāk lielie bērni Rudīte un Ingus, jūtams, ka viņos visos ir kāda klusējoša solidaritāte un spēks, viņi ir viens.
«Kaspars ir unikāli stiprs tētis! Laikā, kad veseli un braši vīri nodzeras un iznieko savu Dieva doto dāvanu - veselību -, viņš stūrē savu ģimenes kuģi kā drosmīgs, gādīgs un mīlošs kapteinis. Ar tādu vīru un tēvu vajag lepoties visai Latvijai,» tā par Kasparu Poišu, piesakot viņu Latvijas lepnuma balvai, rakstīja jelgavniece Silvija Šēra.
Nelaime maina dzīvi
«Nevis es esmu varonis, bet mani bērni,» norādīdams uz vecāko dēlu un meitu, saka Kaspars. Par savu dzīvi un ikdienu viņš runā īsi un aprauti, lietišķi, bez sentimentālas spriedelēšanas un žēlošanās. «Ingus padara visus mājasdarbus, piecas dienas viņš ēst gatavo, brīvdienās gatavo Rudīte. Tagad arī malku atvedām, pēdējā jāpabeidz skaldīt, lai ziemai būtu ar garantiju. Labāk, lai pāri paliek, nekā pietrūkst. Aurēlija labi mācās, iespējams, viņa šogad otrās klases vietā jau trešo pabeigs.»
Kaspara vecākais dēls Ingus mācās Rēzeknē, vakara vidusskolā, gadu jaunākā Rudīte uzsākusi mācības Austrumlatgales profesionālajā vidusskolā. Vērēmu pamatskolas otrās klases skolniece Aurēlija dzimusi 2004. gadā, kad ar tēti notika briesmīgā nelaime, kas mainīja visu ģimenes dzīvi.
«Toreiz, nu jā, biju iedzēris, bet ne jau daudz, nākamajā dienā taču uz darbu bija jāiet. Pie radiem dzimšanas dienu laikam svinējām, neatceros. Ziema bija. Dzīvi atpakaļ nepagriezīsi,» uz jautājumu par nelaimes gadījumu Kaspars lakoniski nosaka. Viņš nevēlas atcerēties to izmisuma mirkli slimnīcā, kad nepilnus trīsdesmit gadus vecais vīrietis, apzinoties savu bezpalīdzību, ar vienu palikušo roku mēģināja noraut dzīvību uzturošās sistēmas. «Jā, toreiz gribēju raut nost visas trubas un nomirt, kurš tad grib braukt mājās bez kājām un bez rokas? Visi tik smagi cietušie laikam tā dara, tikai pēc tam jau sāk domāt. Jā, paspēja māsiņa pieskriet,» tagad stāsta Kaspars.
Viņš nesaka, bet, iespējams, viņu toreiz izglāba arī tas, ka mājās bija divi mazuļi, bet ceļā uz pasauli arī gaišais stariņš - Aurēlija jeb Auļuks. Tikai dzīvi nācās mainīt radikāli.
«Agrāk, kad biju vesels, tad jau es par visu mājās gādāju, strādāju piena kombinātā, kamēr tas bankrotēja. Es gādāju par finansiālo pusi. Tad apsēdos ratos, paliku ar 45 latu pensiju. Nu, Auļuks drīz pēc tam piedzima, es viņu faktiski audzināju, sieva strādāja, es auklēju. Tad sievai sākās slimošanas. Pa slimnīcām vairāk dzīvoja. Tad jau es viens pats ar bērniem,» saka Kaspars.
Par sievu Olitu, kas pēc ilgām ciešanām 37 gadu vecumā nomira ar audzēju, Kaspars nevēlas runāt. Šī otrā nelaime ģimenei atnāca tad, kad jau šķita, ka dzīve pamazām nostabilizējusies: radi palīdzēja pārbūvēt sliekšņus, lai varētu mājās tikt ar invalīda ratiņiem, Kaspars izmācījies Nodarbinātības valsts aģentūras kursos un ieguvis datorinformācijas ievadītāja specialitāti un kādu laiku strādājis Eiropas Savienības subsidētajā darbavietā invalīdiem. Lai gan tagad šajā profesijā darba nav, vismaz izdevies tikt pie interneta pieslēguma, kas šajā lauku nostūrī nav nemaz tik viegli.
Mājās viss kārtībā
«No rīta septiņos visus ceļu augšā, taisu tēju un maizītes, tad Auļuks jāpavada uz skolu. Pa taisno līdz skolai trīs kilometri, bet te katru rītu un vakaru brauc skolēnu autobuss. Pirmdienā abas meitas ar mašīnu aizvedu uz skolu, Rudīti uz Rēzekni, viņa tur nedēļu dzīvo kopmītnēs. Ingus pa dienu dara visus darbus, tad uz vakarskolu brauc. Ja ir slikts laiks, es viņu aizvedu. Ziemā es parasti viņam vakaros braucu pretī uz autobusu, lai nav pa tumsu jāiet. Piektdien parasti braucu pēc meitām, atvedu ar mašīnu abas jaunkundzes. Tad jau sākas strādāšanas dienas. Sestdienās Ingus pirti kurina, Rudīte traukus mazgā, kas pa nedēļu sakrājušies, māju tīra, veļu mazgā. Es pats neko nedaru pa mājām, visu bērni. Es regulēju. Pagaidām tiekam galā ar visu,» tā par savu ikdienu stāsta Kaspars.
Nelielajā virtuvītē maizes krāsns silti sakurināta, ka nejūt pat auksto cementa klonu. Sienas, kuras brēktin brēc pēc remonta, grezno Aurēlijas zīmējumi. Labi zīmējumi. Kārtība virtuvē - nu kā jau daždien, bez sievietes gādīgajām rokām.
Vai visās nelaimēs nav radusies vēlēšanās atmest ar roku, nodzerties, aizmirsties? «Bija,» godīgi atzīstas Kaspars un bilst, «neesmu jau arī es nekāds svētais, bet man taču no rīta jāceļas, bērni jāved uz skolu. Bērni nedrīkst ciest no tā, ka tēvs varētu nodzerties.»
Sargeņģelis Silvija
Kas palīdz dzīves smagumu izturēt? Kaspars atdzīvojas un pasmaida: «Silvija. Es jau tikko kā ratos apsēdos, viņa bija tā, kas reāli palīdzēja, nāca talkā. Viņa atbrauca, runājāmies. Neticēju, bet viņa mums mašīnu nopirka. Baltu bembi. Kādu gadu pēc tam, kad apsēdos ratos, es praktiski no mājām negāju ārā, vienīgi, ja radi kaut kur aizveda. Kad tika nopirkta mašīna, tad jau pats pārtaisīju un braukāt sāku.»
Jelgavas novada Zaļenieku pagasta iedzīvotāja Silvija Šēra, trīs bērnu māmiņa, Poišu ģimenei nav radiniece, taču kļuvusi tuvāka par radu. «Izlasīju par Kasparu un Olitu žurnālā, 2005. gadā bija tāda akcija Drauga roka. Kaspars tik atklāti stāstīja, ka nelaimē vainīgs alkohols, un man likās, ka viņam tāpēc nez vai kāds palīdzēs, bet es nolēmu, ka palīdzēt vajag. Sakravāju somu un devos garajā ceļā uz Diogiem. Bail bija, vai viņi mani sapratīs, kā uzņems, bet es tajā trūcīgajā mājiņā tiku uzņemta kā karaliene, Olita un Kaspars bija tik stipri un mīļi cilvēki, gribējās, lai kaut kā paceltu viņiem pašapziņu.»
Silvija ir katoliete, pirms dažiem gadiem pati pārcietusi smagu slimību. Devusies pateicības svētceļojumā uz Aglonu, bet tur sajutusi, ka ir mainījusies, ka ir pārpildīta ar Dieva spēku. Noticis brīnums - gadu pēc audzēja operācijas piedzimusi jaunākā meitiņa Marija Magdalēna. Silvija apņēmusies palīdzēt citiem.
«Dievs deva man iespēju uzdāvināt Kasparam mašīnu, bet galvenais, ka viņš pats to prata pārveidot, ka nenolaiž rokas un negaida palīdzību. Cik varu, tik braucu pie viņiem. Kad manai ģimenei grūti, domājam par to, kā ar visu tiek galā Kaspars. Žēl, ka nespēju Olitai palīdzēt,» saka Silvija un atzīstas - domājusi pēc Olitas nāves ņemt bērnus pie sevis, taču tagad redz, ka bērnu tētis Kaspars labi ar visu tiek galā.
Kaut arī Poišu ģimeni vajā nelaimes, tomēr Kaspars netic likteņa nolemtībai - pats vien esot vainīgs. Arī par Dieva esamību izsakās skeptiski, kas skumdina Silviju, tomēr viņa tic, ka ar savām lūgšanām arī šajā ziņā palīdzēs Kasparam.